No Lielās dienas līdz Mārām

Lielā diena jau pirms laba laika kā iedziedāta, saule un jaunā vasara iešūpotas. Ziemas vārti veras ciet. Gan vēl ļoti palēnām un tomēr... lai kā ziema censtos vēl kaut pa mazu spraudziņu mūs kaitināt ar sniega pitēm, salnām un saltiem vējiem, mēs tomēr esam jau vasaras pusē iekšā un ziemas laiks beidzies... Gan jau ziemai nāks atkal viņas laiki, kad varēs putināt uz nebēdu. Nu pie mums valda saule un pavasar's.

Par Māras daudzināšanu

Jau izsenis baltu un citām mums kaimiņos dzīvojošām tautām bijis raksturīgi daudzināt Lielo Māti, pirmmāti. Visa vieliskā pirmsākumu. Tomēr ir visā šai daudzveidīgajā pirmmātes kultā kāda mums vien raksturīga iezīme. Mūsu pirmmāte, mūsu Māra ir mīļa. Viņā nav nekā no pārlaicīgā un pārcilvēciskā skarbuma, bardzības, kas tik raksturīga daudzviet citur. Tik daudzām tautām pirmmāte ir nepielūdzama dabas likumsakarību priekšā, bet mēs savās Dainās itin bieži apdziedam to, ka Mārai, līdzīgi, kā Dievam, Laimai, citām dievišķām būtnēm un pasaules, saules un Viņsaules pārvaldošajām dievībām mēs varam ziedojot lūgt un saņemt to, kas mums dzīvei svarīgs.

Mūsu tradīcijā mīļā Māra ir ikvienās dzīves norisēs klātesoša. Un gādā gan par gotiņām, aitiņām un kumeliņiem kūtīs un staļļos, gan par rudziem, miežiem, liniem un raibajiem pupu laukiem, gan par cilvēkbērniem, gan par dzimtu un saimju auglību un veselību. Un jo īpaši Māras klātbūtnes nozīme uzsvērta dzīves pārejas vai robežsituācijās.

Līdzīgi kā daudz kas Tradīcijā, arī Māras kults mūsu tautai ir bijis raksturīgs, vien, arī līdzīgi, kā daudz kas cits, mazliet piemirsts - gan ārējās darbībās, bet vēl jo vairāk tā saturs un simboliskā nozīme. Bet arvien vairāk Tradīcijas praktizētāji šīs senās zināšanas solīti pa solītim ritina atpakaļ savās iekšējās atmiņās caur ārējām darbībām meklēdami.

25.martā, kad kalendārā ir rakstīts vārds MĀRA, Katlakalna latviskās dzīvesziņas nodarbību ciklā mēs satiksimies ar Guntu Siliņu-Jasjukēviču, folkloras kopas GRODI dalībnieci, lai uzklausītu viņas pieredzi Māras svētku svētīšanā, Māras daudzināšanā. 

Kopā ar visiem būsim arī mēs, Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE.  

Seno amatu darbnīca Katlakalnā turpinās

11.februārī vēl reizi tiksimies ar meistari Madaru Briedi. Tie, kuŗi iesākuši un vēlēsies turpināt darboties vienas adatas pinuma tehnikā, turpinot apgūt vēl citus rakstus un priekšmetu darināšanas mākslu. Taču līdztekus šim būs iespēja iemācīties sašūt vīles senajās tehnikās, kā arī apšūt auduma malas vai iemācīties kādu vienkāršu un ikdienā noderīgu pīņu darināšanas veidu.

25.februāra Seno amatu darbnīcas tikšanās notiks sadarbībā ar Katlakalna bibliotēku – viņu omulīgajās telpās tiksimies ar praktizējošiem pirtniekiem, grāmatas ""Tauta, kas aicina pirtī Dievu" autoriem Aelitu Vildi-Batņu un Juri Batņu. Saruna par pirtīm un pirtošanos, par pirts tradīcijas dziļumu un pirts lomu mūsu veselības un labsajūtas uzlabošanā.

Nāk Vasaras Māra

Liepu mēnesis aizrit – tam līdzi esam izstaigājuši Balticas ceļus, esam izvirpuļojuši Mālu rotācijā. Tie tādi koši un vareni svētki – Starptautiskais Folkloras festivāls jau 25. kopš sākumiem 1987.gadā un Starptautiskais Podnieku festivāls, šogad trešais un šai reizē Katlakalna Svilpaunieku bazārā pie Zvanītājiem. Tiem laimējās un mums arī. Tiem laimējās šai gadā viesoties mūspusē - caurtecēt Ķekavas novadam. Pa upju un bruģa ceļiem, pa mākoņu un lietus ceļiem. Un mēs tiem līdzi un tiem līdzēdami notikt.

Liepu mēnesis aizrit un tomēr ... Vai pilsēta jau aizmirsusi liepu ziedu smaržu un vai lauku un pļavu ieloki mežmalās un pakalnos aizmirsuši bišu sanoņu un medus smaržu? Taču nē! Pilsētnieki ik palaikam vēl uzvirmo atmiņu albumos un atmiņu stāstos par Balticas svētku Satikšanos, sadejošanos un kopābūšanu, un par liepu smaržu Rīgā, un lauku - puķu, bišu, mālu, govju un upju bērni - to visu – liepu ziedēšanu un bišu sanoņu pļavās - vēl pārpārēm bauda.

Liepu mēnesis iet caur Latviju ziedēdams, Pērkoņos ducinādams, smaržodams un varvīkšņainās lietus lāsēs pār Zemi izlīdams. Mīļā Māŗa rimti pārstaigā rudzu druvas, leknas vārpas noliekdama un to briedumu veicinādama. Nav vairs tālu... drīz pirmie šīsvasaras rudzmaizes klaipi sāks galdā smaržodami smaržot - Vasaras Māŗa jau lūkojas pār kalniņu, caur jūras līkumiem saulei līdzi tecēdama, un lietus mākoņos vērdamās. Māra zina – tur auglība līst pār zemi, tur Pērkons dzelžu rumakos pār debess jumu brāžas un Vēja māte ar saviem brašiem dēliem runājas. Jau  Jumis drīz ielūkosies klētīs un rijās, - vai tās gatavas jauno ražu sagaidīt. Rimti, Māras acīm mūso vērdamās, iet vasara pār Latvijas zemi, rimti un brāzmaini, drīz raža nāks, drīz pirmie, Vasaras ražas svētki būs klāt, kad varēsim jau savos pavasara sējumos drošāk ielūkot un ciešāk nojaust, ko tad tie būs mums nesuši. Kāds tad būs pavasarī sētā guvums. Mēs gaidām ar prieku un nepacietību Jumi sētā, druvā, tīrumā. Un Vasaras Māŗu zilpelēkos lindrakos, zeltainām bārkstīm rotājušos... Ko tad darīt mums viņu sagaidot - vīt vārpu vainagus un prasties viņu savā sētā godam saņemt,  dižu mielasta galdu klāt, savus draugus kopā aicināt un ar Māŗas devumu mieloties.

Vasaras Māra ir pirmie ražas svētki gadā. Mūslaikos viņs daudzināšana saplūdusi ar Saimnieču un Saimnieku dienām - ar dienām, kad svētām Jēkabus un Annas un dižojamies ar jauno kartupeļu smaržu, ar maigajiem diļļu aromātiem un gurķu zaļumu šķīvjos.

Tradicionāli laiks no Vasaras Saulgriežiem līdz Rudens vienādībām tiek dēvēts par Siena laiku. Mēnesi – no viena jaunā (pēc Vasaras vidus svētkiem ieraudzītā) Mēness līdz nākamajam – ir Liepu mēnesis un nākamais, - Rudzu mēnesis. Vasaras Māra ir ar Uguns pirmelementu saistīta Māra, jo sēklas, graudi ir uguns pārvaldībā – lai tās izristu auglībā, tām jāvienojas un jāiedvesmojas no uguns. Tālab mūsu Vasaras Māŗa priecāsies par uguni tavā svētuguns kalnā vai citā svētvietā, kur kopā ar savējiem to degsi, un par ļaudīm, kas viņas veikumam teiks pateicības zintis un izdejos Vasaras pilnbrieda dejas. Vasara Māŗa ir Vasaras ražas svētki, kas gada ritējumā svētami pusceļā no Jāņiem, Vasaras saulgriežiem līdz Apjumībām. Līdzīgi kā citi starpsvētki, arī Vasaras Māŗa ir brīvāka un neprasa precīzu svētīšanas laiku. Tos var svētīt otrajā Pilnmēnesī pēc Jāņiem, kas šogad ir 2.augustā, bet var arī skaitīt 45 dienas no Vasaras vidus punkta un tad tā būtu 5.augusta nakts. Var arī ielūkoties tajās sajūtās, kas runā mūsos pašos vai svētīt to atbilstoši mūsu patreizējām iespējām. Vasaras Māŗa jau aizlaikiem tāda bijusi, jo ir svētāma pašā vasaras darbu spelgonī.

Mēs, Rāmupes ļaudis un mūsu draugi Vasaras Māru sagaidīsim ar maizes cepšanu Vēršukalnā Viļakas puses Svilpovā pie Annas Strupkas, ar sadziedāšanu Medņevā, Upītē un Rekovā. Un, atgriezušies no mūsu Vasaras skolas, turēsim kopīgus Māŗas godus.

Lai mums darbīgs un smaržains Vasaras Māŗas gaidīšanas un svētīšanas, vasaras ražīguma daudzināšanas laiks.

Rudzu mēnesis - Māras godināšana

Rudens Māra, Lielā Māra, Uguns Māra, Bērtulis – šo svētku tradīcijās saplūduši daudzi senajā Ziemeļu un Viduseiropā raksturīgie svētki. Tie ir labības pilnbrieda un Uguns svētki – līdzībās uztverami arī kā divu radošo pasaules pirmelementu sadure - Uguns kā pirmatnējā radošuma simbols un Zeme - iedvesmas īstenošana vieliskā vai citā taustāmā veidolā. Plašāk un vispārēji augusts – ir Saules un Zemes savienības un sadarbības godināšana. Dabā - labības pilnbrieda laiks, vasaras ražas svētki visdažādākajās izpausmēs. Latviešu tradīcijās šai laikā īpaši tiek daudzināta vieliskās pasaules aizbildne Māra. Māra ir pirmmātes izpausme latviešu mītoloģijā un sakrālajā dzīvesveidā. Tā gādā par dzimtu, ģimeni, sievišķo un mātišķo, par auglības spēku vairošanu un stiprināšanu. Latviešu Māra gan salīdzinoši ir daudz maigāka, bet parasti citu tautu sakrālajā mītoloģijā Lielā Pirmmāte mazāk interesējas par katru atsevišķo cilvēku, bet vairāk par tautu un ļaudīm kopumā un ir pat diezgan nežēlīga, jo pārvalda arī noārdīšanās norises. Pret vienu atsevišķo cilvēku tā var būt pat ļoti nežēlīga, tāpēc arī ir viedoklis, ka ar Lielo pirmmāti vai kā dažkārt to dēvē, Zemes māti, Geju, saistītajos rituālos varēja iesaistīties vienīgi nopietni pārbaudīti cilvēki. Šie rituāli saistīti ar spēcīgām izmaiņām apziņā, jo pie pilnas ikdienišķas apziņas ar viņu saskarties nav iespējams.

Otrs šī laika svētku aspekts ir Pērkona un negaisu godināšana - uzsvars daudzviet tradīcijās tiek likts uz uguns spēku un nozīmību – lai tā saglabātos kā pavarda uguns un darītu labumu, nevis nestu postu, īstenoti īpaši uguns godināšanas un daudzināšanas rituāli. Uguns Dienā virs pavarda pelniem, kur ierušinātas kvēlojošas ogles, velk ugunskrustu siltuma un uguns uzturēšanai dzīlēs. Tad uguni laiž atpūtā uz trejdeviņām (27) dienām, līdz nākamajam pilnmēnesim.

Ķeltu un ģermāņu šī gadalaika līdzīgie Vasaras pilnbrieda svētki tiek dēvēti par Lughasadh – Lammas vai Thing-tide – tradicionāli tiek svētīti 2. Pilnmēnesī pēc Vasaras saulgriežiem. Mani tas rosina domāt, ka arī mūsu Tradīcijā savulaik ir bijis līdzīgi.

Dienas ritējumā un cilvēka dzīvē Uguns Māras saistītas ar Pēcpusdienu; Pilnbriedu, kļūst redzami augļi, ienākas sēklas. Cilvēku dzīvē tas ir laiks, kad bērni pieauguši un veido savu dzīvi, tad bieži vien spēji mainās cilvēka paša dzīves veids un intereses, parādās jaunas vai citādas iespējas, ko svarīgi novērtēt kā pozitīvu un radošu aspektu, nevis gausties par bijušo un iedzīvoties nervu kaitēs un galvassāpēs. Svarīgi nezaudēt Spēka avotus un prast atrast citus, ja iepriekšējie izsīkuši.

Tieši augustā visvairāk tiek piesaukta Uguns Māra, jo augustā, līdz ar jaunās ražas novākšanas darbiem, ļaudīm viņas palīdzība ir visvairāk nepieciešama. Māra to arī dāsni dāvā: kuram rudzu laukam Māra pāriet, tur vārpas noliecas gatavībā. Šai laikā izteiktāka ir Māras un Saules līdzība.

Rudzu mēneša Pilnmēness šogad 13. augustā 21:57