Sveicam savējos!

Ķekavas novada Kultūras aģentūras Gada lepnuma balvas un Atzinības rakstus par gadā paveikto līdz ar citiem novada kultūras darbiniekiem saņēma arī mūsējie - par nopelniem 1.Starptautiskā Katlakalna folkloras festivāla rīkošanā Ķekavas novada Kultūras lepnuma godā celti Katlakalna folkloras kopas vadītājs Andris Kapusts un Katlakalna Tautas nama vadītāja Aija Vitmane.

Sveicam arī mūsu sadarbības partneri daugmalieti Anitu Lubovu, kuŗa Kultūras lepnuma balvu saņēma par Daugmales pilskalna svētku rīkošanu - prieks gan par mūsu kopas līdzdalību Anitas rīkotajos Daugmales pilskalna svētkos, gan līdzdarbošanos jaukajā Vakarēšanas sarīkojumā Daugmales Malderos

Sveicam un priecājamies par viņu jauko veikumu:)

Publicitātes foto no Ķekavas kultūras aģentūras e-vietnes

Pūti, pūti, Ziemelīti

Pūti, pūti, ziemelīti
Ziemassvētku vakarā;
Pūt laukā(i) ienaidiņu
No maliņu maliņām;
Klētī pūti rudzus, miežus,
Stallī bērus kumeliņus.

Gaišu un iedvesmotu Ziemassvētku vakaru! Kaladū!

Vēl par Bluķa vakaru Katlakalnā...

Kādā piektdienā, kad sniegpārsliņas paātrinātā ātrumā dejoja debesīs,
pret vakaru ļaudis sanāca ap savu namu, lai iedegtu gaismiņas...

Arī es tur garām skrēju un lūk, ko ieraudzīju:

Indra Vitmane-Mišinska

Bluķa vakars Rīgā, Latvijā, Eiropā

Ziemas Saulgrieži ir pagrieziena punkts laika ritējumā, kad vistumšākajā gada brīdī atgriežas gaisma – Saule. Tā kliedē tumsu un ar katru nākamo dienu ceļas Pasaules kalnā augšup. Svētkus, kurus latvieši sauc par Bluķa vakaru, atzīmējušas un svētījušas arī citas tautas Eiropā. Tā ir ļoti sena un nozīmīga tradīcija ziemas periodā, kura līdz mūsdienām ir saglabājusi savu nozīmību un aktualitāti.

Ar Bluķa vakaru beidzas iepriekšējais un sākas jaunais Saules gads. Aicinām būt vienotiem šajā vakarā un kopīgi gan domās, gan velkot bluķi, nest gaismu katra sirdī, mājā, novadā, valstī!

Aicinām svinēt Bluķa vakaru Ziemas saulgriežos 21. decembrī!

Rīgā Bluķa vakars notiks trešdien, 21. decembrī plkst. 18.00. Bluķa vilkšana Rīgā sāksies Rātslaukumā, turpināsies pa Vecrīgas ielām un laukumiem, noslēgsies ar bluķu ugunskuriem un Ziemassvētku svinēšanu gan Rātslaukumā, gan arī Doma laukumā. Svētku norises vadīs Rīgas folkloras kopas – Grodi, Skandinieki, Vilcenes, Vilkači, Budēļi, Berendejka, Trokšņu iela, Iļjinskaja pjatņica, Dandari, Rija, Rīgas danču klubs, Maskačkas spēlmaņi, Abra, Kokle, Savieši un Ogres folkloras kopa Artava.

Aicinām arī Tevi un Tavus domubiedrus nepalikt malā un pievienoties! Nāc ar savu gaismu, ņemot līdzi lāpu, pērnos Jāņu vainagus, lai sadedzinot tos Ziemassvētku vakara ugunskurā un izsakot savu vēlējumu tautai, zemei un valstij, veicinātu jauna gaismas gada iestāšanos! Sadedzinot veco, mēs atbrīvosim ceļu jaunajam!

Svētkus atbalsta Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. Organizē Latvijas Folkloras biedrība sadarbībā ar „Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņu”.

Informācija:
http://www.folklorasbiedriba.lv/
Jelena Jekimova, tālr. 28363035
Andris Kapusts, tālr. 26063277

Velkam Bluķi un iededzam Ziemassvētku egli

Piektdienas vakarā ar pirmo sniegu un brāzmaino vēju tika iedegta Katlakalna lielā egle pulcējot lielus un mazus katlakalniešus, lai kopīgi vairotu gaismu Ziemassvētku gaidīšanas laikā.

Gadsimtiem sena ir tradīcija, Ziemassvētkus gaidot, vilkt Bluķi: ar pulkā nākšanu, ar trokšņošanu, dziedāšanu. Saule ir gluži zemu - vēlu lec un agri riet - pie pašas Debesu malas parādās tik īsu brīdi - kā Dainā teikts: "Gar zemīti saule tek..." - tad nu latviešos ir ticējums, ka saulei jāpalīdz, lai nepazūd pavisam. Vienam to grūti veikt, pulkā labāk un stiprāk - gan spēka, gan skaļuma, gan prieka vairāk. Kad nu Bluķis pa ciemu un sētām izvilkts, to var godam likt ugunī un sadedzināt - lai tās gaismas vairošanos ātrāk piesauktu. Te svarīgi tie vēlējumi - ko nu nākamā gadā vēlam un vēlamies sev un savai saimei, to uz bluķa brandavīnu uzliedami un ar roku uzsitot, skaļi izteikdami pastiprinām. Savu novēlējumu novada ļaudīm teica Ķekavas novada pašvaldības priekšsēdētājs Roberts Jurķis un Kultūras aģentūras amatiermākslas projektu vadītāja Aija Vitmane.

Ugunī ziedojami pērnie Jāņu vainagi un pušķi pateicībā par bijušo un saņemto, graudi sātīgai dzīvei, naudas gabaliņi - pārticībai.

Paldies mūsu viesiem Kokneses folkloras kopai un vadītājai Ingūnai Žogotai un lustīgiem Ķekavas Danču kluba dancotājiem.

Fotoalbumi skatāmi: Velgas Kūkumas attēli e-vietnē Par Kultūru

Draugiem.lv lapās attēli arī Kokneses Urgu vadītājas Ingunas Žogotas

un dalībnieces Lidijas Kraukles albumos

Vakarēšana Daugmalē - piedzīvotā attēlu stāsts

Saule Gunta

Laiks gaisā kā visneprātīgākajās "raganu kāzās" - vējš, lietus...  drēgni. Liekas, kuŗš saprātīgs ļautiņš gan trieksies ārā no siltas mājas tāāādā!!!!! laikā. Un tomēr - vilinājums piedzīvot īstu, pašu radītu vakarēšanu pārspēj visas laiskas vakara mājās pavadīšanas atrunas. Ļaudis uz viesmīlīgajiem Daugmales Malderiem traucas šurp no Baltezera,  Vecāķiem, Bērzes, pat no Ventspils, nemaz nerunājot par vietējiem - kaimiņpagastiešiem ķekaviešiem un māju ļaudīm daugmaliešiem.

No Katlakalna kopas piedalījāmies Kristīne, Juris, Inta un es - iekoklējām, iedziedājām, sadziedājām, sarotājām kopā ar Daugmales Līvēm un Reiter Līgu, un citiem sanākušajiem arīdzan, jo še jau neviens nepalika malā un vienaldzīgs.

Klausoties stāstus par to, kādi gan daudzveidīgi ir mūsu priekšstati, atmiņas sajūtas vai iedomas par VAKARĒŠANU, sadzirdam visdažādākos domu izklāstus. Vienam tās sajūtas no snelaikus atspoguļojošām filmām vai rakstnieku darbiem, citam iekšēji priekšstati, vēl cits vēlas tieši šovakar to piedzīvot un saprast. Mēs zinām, ka vakarēšana saistās ar seniem stāstiem, pasaku un teiku stāstīšanu, ar visdažādākajiem rokdarbiem un amatu prasmēm, jā, arī ar kopīgu rotaļās iešanu, kopīgu uzdancošanu un, protams, dziedāšanu. 

Daugmales Malderos tā visa, ko vakarēšana nozīmē, šai reizē bija gana -  i gardum garda piparmētru tēja, i kārumiem bagātīgi klāts galds, i rokdarbu groziņi līdzi. Jā, arī dziesmu pūri tika cilāti gan no pašas Daugmales Anitas, gan no Katlakalna kopas ļaužu puses. Un kur tad vēl šī vakara īpašā stāstniece, zāļu zinšu, amatu, rotaļu un danču pratēja - ventspilniece Reiter Līga, kas caurbraucot no Rīgas uz Ventspili še bij' iegriezusies, un, izrādās, ne jau pirmo reizi vien. No Līgas atskanēja tāpat pa kādai krietnai dziesmai, pa rotaļai (un tādas man vēl nebij' gadījies rotāt), pa kādam gudram danču mācīšanas āķītim. Arī ne viens vien amatu mācīšanās stāstiņš - tāda gan stāsts, gan amata prasme savīta iekšā. Te labi un omulīgi jutās ikviens -  visu vecumu un interešu ļautiņam te bija kur iesaistīties un ko darīt. 

Arvien varu vairot to savu prieku un daudzināt - jo vairāk mēs piedzīvosim ne tikai Jāņus un Bluķa velšanu, bet arī savas ikdienas rītus un vakarus sasaistīsim ar Tradīciju un seno gudrību, jo vairāk gūsim zināšanu un "atcerēsimies" to prasmju un Dzīvot mākas viedumu, kas mūsu Dainās, Rakstos, Teikās, Dziesmās, Pasakās... Jo pilnestīgāka dzīve pavērsies mums, jo pilnestīgāku un jaukāku mēs to padarīsim saviem tuviniekiem, draugiem un citiem līdzcilvēkiem.

Te neliels stāstiņš attēlos:
https://picasaweb.google.com/100440064038915110625/VakaresanaDaugmalesMalderos#

Vakarēšana Daugmales Malderos

Še nāciet, ciema meitas,

Vakariņa vakarēt,

Še skaliņi gaiši dega,

Še bij silta istabiņa.

(6960-0)

4.decembrī plkst. 18.00 Daugmales pag. Viesu mājā "Malderi" Vakarēšana kopā ar ventiņu stāstnieci Reiter Līgu, Katlakalna folkloras kopu un Daugmales "Līvēm".

Savulaik ziemas tumšajos un gaŗajos vakaros ciema vai sētas ļaudis nākuši kopā gan mazos rokdarbus darīt, adīt, vīzes vai grozus pīt,] un citus, gan senos dzimtas stāstus un pasakas, un teikas klausīties, pa kādai dziesmai nodziedāt,  pa kādai rotaļai izrotāt. Daļēji tāda vakarēšana bijusi tā īstākā skola, kur mazie bērni un citi saimes ļaudis smēlušies gudrībā un amatu prasmēs.

Prieks, ka daudzviet vakarēšanas (un kā citviet saka, vakarošanas) tradīcija atkal ka no jauna atdzimst. Senā vakarēšanas tradīcija ir patiesi godājama un kopjama. Un jo īpaši mūsu steidzīgajā laikmetā pat noderīga - atnākt rāmumā un rimtā kopabūšanā skaistu vakaru piedzīvot.  Tāpēc pulcēsimies Daugmales Malderos, kur labi ļaudis mūs aicina kopā vakarēt.

 

Dalības maksa ar Draugu karti Ls 2.00, bez kartes Ls 3.00

Ņemam līdz groziņus, kādu rokdarbiņu un labu garastāvokli!

Plēsiet skalus, bāleliņi,

Nāks māsiņas vakarēt;

Citam cimdi, citam zeķes

Par skaliņu plēsumiņu.

(6958-0)

Profils Draugos:)

Kopš Sala mēneša 22.dienas mums ir savs profils draugos :) - laipni aicināti mūs apciemot arī tur!

Skate Iecavā izskanējusi...

Starptautiskā Folkloras festivāla BALTICA - 2012 Latvijas vasara Rīgā, Ikšķilē, Turaidā, Maodnā un citviet Vidzemē izskanēs nākamgad jūlijā, un lai šiem dižajiem folkloras svēkiem godam sagatavotos, notiek novadu folkloras kopu skates. Protams, tajās pastāv zināms vērtējuma uzsvars, bet pārsvarā tās domātas tālab, lai folkloras kopas Latvijā būtu daudz un labas. Vērtētāju un lūkotāju pulkā ir gan Latvijas Folkloras biedrības, gan Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra ļaudis, profesionāļi, kuŗi kopām ir labi padomdevēji un palīgi. Protams, ka kopām savos novados darbojoties itin vērtīgs ir padoms un skats no malas. To, ka kopu ir daudz, varbūt nezinātājs var nojaust pēc tā, ka šai, Zemgales skatē, piedalījās 18 kopas (pārsvarā no Zemgales, bet arī pa vienai no Rīgas un Vidzemes). Un Zemgale līdz šim nav bijusi kopām bagātākais novads.

Iecavā, kur mūs laipni uzņēma vietājā bērnu folkloras kopa TARKŠĶI, bija sabraukušas galvenokārt Zemgales kopas. Ķekavas novads un Katlakalns gan vienmēr skaitījies Vidzemē, bet tikpat labi varētu būt pieskaitīts Zemgalei.

Katlakalna kopa šai Balticas Ieskaņu kocertā guvām labu pieredzi gan "cīņā" ar satraukumu, gan arī citu kopu priekšnesumus klausoties, gan arī tikām pie labiem padomiem un ieteikumiem nākotnei.

Katlakalna kopa Iecavas attēlu straume lūkojama šeit (autors Vecsaules kopas dalībnieks Andris Štāls)

Par festivālu kopumā - vairāk Latvijas folkloras biedrības e-vietnes: sadaļā BALTICA

Ar Apkūlību godiem Iecavā

Starptautiskā folkloras festivāla BALTICA - 2012 Ieskaņu koncerti jau izskan visā Latvijā, dažādos novados - gan vistalāko pagastu viesmīlīgajos Tautas namos, gan lielpilsētu burzmas apņemtajos namos kopā sanāk un sabrauc folkloras kopas, lai izstāstītu savus CEĻA stāstus gatavojoties šim, Balticas jubilejas reizes festivālam. Kā ikkatram korim vai deju ansamblim ir skaistā vēlme nonākt Dziesmu svētkos, tā mums, folkloras kopu dalībniekiem, ir vēlme - satikrties Balticā. Arī mums, katlakalniešiem.

Mēs piedalīsimies Ieskaņu koncertā - skatē IECAVĀ svētdien, 20.novembrī. Tur sabrauks arī citi -  zemgalieši, rīdzinieki un vidzemnieki. Savu skates programmu esam veidojuši kā nelielu daļu no mūsu kopas dalībnieces Kristīnes māmiņas,  piebaldzietes bērnības atmiņu stāsta par to, kā viņa atceras Apkūlību godus Vidzemes pusē - dziedāsim gan kulšanas, gan malšanas dziesmas, gan izdancosim un izspēlēsim kādu no šim laikam raksturīgajiem dančiem.

Gatavojoties šim notikumam, mācoties dziesmas un iedziļinoties tradīcijā, radās arī raksts N0 RIJAS KULŠANAS LĪDZ APKŪLĪBĀM UN MĀRTIŅIEM, kas publicēts Latvijas Folkloras biedrības mājas lapas Tradīciju sadaļā

Vītoli Katlakalnā

Pilna sēta Vītoliņu ... bij' šai visapkārt drēgnajā un miglainajā vakarā. Mums kopā bija silti, mīļi, mājīgi un VIEGLI

Katlakalna Tautas nama Latviešu tautas Dzīvesziņas cikla tikšanos otrā gada otrā šīrudens tikšanās pulcēja smalkuma, - melodiju un Dainu smalkuma cienītajus. Mūsu viesi – Vītolu ģimene, - šai reizē Jānis, Dace, Rasa, Varis, Kalvis un Jānis Ausmints. Rudens ir laiks, kad visapkārt dabā savairojas tumsa. Mēs tad jo sevišķi daudz runājam par sauli, par gaismu, arī par mūsu dzimtu un tautas senajiem ļaudīm, par tiem, caur, kuŗu gudrību pie mums nākušas zināšanas, dziesmas un stāsti, ar ko dzīvot tagad un tālāk.

Dziesmu pūrs Vītoliem piekrāts pilnum pilns un bagātīgs, un līdztekus Dainu un dziesmu zināšanai viņiem piemīt arī sava īpašā sirdgudrība. Tās abas savijušās vienā vijumā un viena otru bagātina un uztur. Jānis, ko savējie jau kopš Skandinieku sākumgadiem ieradinājušies dēvēt par Johanu, savas zināšanas un sapratni labprāt pārvērš skaistos vārdos un dzīvos vārdu tēlos, lai izstāstītu mums. Tā ir vieda dzīves zināšana, vieda attieksme pret lietām un pasauli, laba prasme savu zināšanu nest tālāk. Tā neprasa neko, tā ir tik devēja un nesavtīga, un tik mūsu, klausītaju ziņā, ir to pieņemt un savā dzīvē dzīvojot likt lietā. Tā ir pielietojama un dzīvojama zināšana: mēs paši varam izvēlēties, uz ko no dzīvē piedzīvotā un redzētā likt uzsvarus – vai atcerēties un pieminēt to, kas mūs rūdinājis un sāpinājis vai daudzināt to, kas mūs iepreicinājis. Vai dzīvot pagātnes sāpēs vai šīsdienas priekā. Mēs paši sevī varam saulīti iededzināt un turēt tīru un spožu. Mēs paši varam to telpu, kuŗā esam, gaismot. Un, ja apzināmies, ka varam, mums tas arī ir jādara. Vērtīgākā ir tā Zināšana, kuŗai seko darbība.

Mani katrā ziņā iepriecina tas, ka šai sezonā Dzīvesziņas interesentu pulks vairojies. Un arī mūsu tuvā apkārtne tapusi arvien tradicionālās un dzīvās kultūras bagātāka. Arī mūsu pašu novadā un Katlakalnā arīdzan. Tas ir tik nozīmīgi mūsu tautai un viņas nākotnei.

Īpašais paldies Katlakalna podniekiem – Svilpaunieku bazāra Zvanītāju sētas saimniekiem Dacei un viņas ģimenei.
Attēlu straumes:
Gunta Saule

Jānis Zālītis

 Indra Vitmane-Mišinska

Veļu vakars Katlakalnā

„Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.”

Tā savulaik, 1649.gadā, daļu no Veļu vakara rituāla aprakstījis vācu mācītājs Pauls Einhorns, kuŗam dzīves laikā ne reizi vien nācies novērot mūsu senču senlatviešu rīcību un darbošanos. Taču arī mūsdienās Veļu rituāli tā vai citādi atkal tiek atjaunoti, arī tur, kur ļaudīmārējās atmiņas par to norisi zudušas.

Un tie notiek tāpēc, ka mūsu iekšējā atmiņa mums atgādina par to nozīmību, kāda ir senču pieminēšanai, viņu daudzināšanai un tā ārēji neredzamā spēka un atbalsta, ko viņi mums dod, apzināšanai.

Nākot uz Veļu vakaru ņemsim līdzi pašu gatavotu mielastu - to piedāvāsim veļiem un ēdīsim arī paši, kā arī vaska svecīti tam tuviniekam, ko velēsimies pieminēt.

Latviešu tautastērpi no senatnes līdz mūsdienām

Apjumības Katlakalnā

Jumīts veda Jumaliņu
Rudzu ziedā vizinātu,
No kalniņa lejiņā, -
Kūpēt kūp kumeliņi.

Jumīts piešus kaldināja
Uz akmeņa tīrumā,
Ka varēja stalši braukt
No rijiņas klētiņā.

2011.gada 29.septembrī plkst. 19.00 Katlakalna folkloras kopa aicina uz APJUMĪBU SVĒTĒM

Svētīsim Rudens vidus svētkus – ar ziedojumiem ugunij pateicībā par vasaras devumu, ar Jumja daudzināšanas rituāliem un kopīgu Apjumību goda mielastu.

Līdzi ņemam groziņus ar Latvijas rudens kārumiem kopīgam mielastam.

Katlakalna 1.Starptautiskais folkloras festivāls izskanējis

Nedēļas nogale no 8.-11.septembrim Ķekavas pusē aizritēja skanīgās dziesmās, sarunās, dančos, kaimiņtautu balsu un valodu skaņās, ritmos un aizrautībā. Šai laikā Ķekavas novadā norisinājās Starptautiskais festivāls VIA Ķekava un tā ietvaros dzima vēl kāds notikums - Katlakalna 1.Starptautiskais folkloras festivāls, kurā piedalījās brīnišķīgas un talantīgas folkloras kopas - Lietuvas Klaipēdas novada Kuršių ainiai, Igaunijas Setumaa folkloras kopa no Obinitsas un Krievijas Pleskavas novada kopa Veretje, kā arī Rīgas Grodi, Mālpils Mālis un Katlakalna kopa. Milzīgi nopelni gan Folkloras festivāla sarīkošanā, gan tā pilnskanīgā un diži labā norisē ir Katlakalna Tautas nama vadītājas - aizrautīgās, degsmīgās, drosmīgās un uzņēmīgās Aijas Vitmanes iedvesmai, prasmei un fantastiskajām darba spējām, kas gluži īsā laikā un pat ļoti sarežģītā laikā, vasaras mēnešos, spēja izdarīt visu, lai festivāls notiktu tik skaisti, kā viņš notika. Patiesi no sirds PALDIES viņai par to. Pateicība arī Katlakalna folkloras kopas vadītājam, festivāla programmu direktoram Andrim Kapustam.

Kaltlakalna folkloras kopa ieskandina seno Sauliešu pilskalnu

Kristīne Rotbaha

Kalnā kāpu skatīties
Kā raženi upe tek:
Pa malām zelts tecēja,
Vidū rit sudrabiņš.

Vai kāds var nosapņot to laiku, kad Daugavas krastā, Sauliešu pilskalnā skanēja tēvu tēvu dziesma? Kad zemgaļi guni kūra, saulīti pavadīja un sadziedāja ar Daugavu?

Tie notikumi jau aizlaikos un arī pats Sauliešu pilskalns, ar svešu roku palīdzību, krietni sarucis. Tomēr ziņas par šo pilskalnu, tāpat kā tā vieta tagadējā Katlakalna teritorijā, saglabājušās.

Gaidot Katlakalna 1. starptautisko folkloras festivālu, kas daļēji norisināsies Sauliešu pilskalna vietā, Katlakalna folkloras kopa ceturtdienas vakarā devās to ieskandināt un sajust. Un sajutām ar! Ar visām maņām, kas cilvēkam dotas. Sajutām zemes siltumu vietā, kur sakurām ugunskuru, saredzējām, cik sudrabota tek Daugava, sadzirdējām viens otru dziedot, un ieelpojām ugunskura dūmu caurvīto vasaras izskaņas gaisu, kas vēsta, ka tuvojas rudens - laiks, kad sakām Paldies par doto un saņemto.


Es guntiņu sakūros
No deviņi žagariņi.
Sildās Dievs, sildās Laime,
Mana mūža licējiņa.

Kursim kopīgu guni ugunsrituālā Sauliešu pilskalna vietā nākamās piektdienas vakarā! Pavadīsim saulīti un izdziedāsim kopā rudeni -talku un bagātas ražas laiku!

Sauliešu pilskalna ieskandināšanas albums

Gatavojamies Katlakalna 1. Starptautiskajam folkloras festivālam

Jau iesācies Silu mēnesis, ieejam arvien dziļāk rudenī. Šai gadā mūsu rudens aktualitātes ne tikai Apjumību laiks, bet arī Katlakalna I Starptautiskais folkloras festivāls, kuŗš norisināsies Festivāla VIA Ķekava ietvaros un kuŗā gaidām viesus no Lietuvas, Igaunijas (setu zemes) un Pleskavas novada, gan arī vietējās Latvijas kopas.

Kopā ar kaimiņtautu folkloras ļaudīm iededzināsim rituāla uguni Sauliešu pilskalnā, daudzināsim rudeni un vasaras veikumu. Festivāla programma lasāma VIA Ķekava mājas lapā

Pēcvasaras tikšanās

Rudens Māŗu esam skaisti, skanīgi un mīļi nosvētījuši - kopā ar jaukajiem draugiem, Svētes pagasta Bišu saimniekiem esam Māŗas rituālo uguni kūruši, Māŗai pateikušies par devumu un jaunajiem darbiem un veikumam svētību lūguši, Māŗas dziesmas un saulrieta svētīšanas dziesmas esam dziedājuši un Māŗas mielastu turējuši.

Nu laiks jaunai sezonai, jauniem darbiem, jauniem mērķiem.

Kalnā kāpu es dziedāt,
Uz akmeņa gavilēt.

Pirmā pēcvasaras sanākšanas reize - ceturtdien, 25.augustā plkst. 18.30 Katlakalna Tautas namā

Aicinām mūsu pulkā arī jaunus dalībniekus - tos, kam tuva tradicionālā kultūra, kas kopā ar mums vēlas piedzīvot ne tikai Jāņus, bet arīdzan  Apjumības un Veļu laiku, Mārtiņus, Bluķa vakaru un  pārējos gadskārtu svētkus un ikdienu. Mūsu pulkā laipni gaidīts ikviens (mums nav vecuma, zināšanu vai prasmju ierobežojuma) - ja vēlies mācīties, dziedāt, muzicēt - NĀC!

Nākamais, 2012.gads ir folkloristu dižāko svētku - BALTICAS gads un tu taču vēlies to pilnasinīgi baudīt - gudrs, dziedošs un skanīgs:)

Ja vēlies vēl ko precīzāk zināt, - zvani Guntai (28846708) vai raksti: saulegunta@gmail.com

Rudzu mēnesis - Māras godināšana

Rudens Māra, Lielā Māra, Uguns Māra, Bērtulis – šo svētku tradīcijās saplūduši daudzi senajā Ziemeļu un Viduseiropā raksturīgie svētki. Tie ir labības pilnbrieda un Uguns svētki – līdzībās uztverami arī kā divu radošo pasaules pirmelementu sadure - Uguns kā pirmatnējā radošuma simbols un Zeme - iedvesmas īstenošana vieliskā vai citā taustāmā veidolā. Plašāk un vispārēji augusts – ir Saules un Zemes savienības un sadarbības godināšana. Dabā - labības pilnbrieda laiks, vasaras ražas svētki visdažādākajās izpausmēs. Latviešu tradīcijās šai laikā īpaši tiek daudzināta vieliskās pasaules aizbildne Māra. Māra ir pirmmātes izpausme latviešu mītoloģijā un sakrālajā dzīvesveidā. Tā gādā par dzimtu, ģimeni, sievišķo un mātišķo, par auglības spēku vairošanu un stiprināšanu. Latviešu Māra gan salīdzinoši ir daudz maigāka, bet parasti citu tautu sakrālajā mītoloģijā Lielā Pirmmāte mazāk interesējas par katru atsevišķo cilvēku, bet vairāk par tautu un ļaudīm kopumā un ir pat diezgan nežēlīga, jo pārvalda arī noārdīšanās norises. Pret vienu atsevišķo cilvēku tā var būt pat ļoti nežēlīga, tāpēc arī ir viedoklis, ka ar Lielo pirmmāti vai kā dažkārt to dēvē, Zemes māti, Geju, saistītajos rituālos varēja iesaistīties vienīgi nopietni pārbaudīti cilvēki. Šie rituāli saistīti ar spēcīgām izmaiņām apziņā, jo pie pilnas ikdienišķas apziņas ar viņu saskarties nav iespējams.

Otrs šī laika svētku aspekts ir Pērkona un negaisu godināšana - uzsvars daudzviet tradīcijās tiek likts uz uguns spēku un nozīmību – lai tā saglabātos kā pavarda uguns un darītu labumu, nevis nestu postu, īstenoti īpaši uguns godināšanas un daudzināšanas rituāli. Uguns Dienā virs pavarda pelniem, kur ierušinātas kvēlojošas ogles, velk ugunskrustu siltuma un uguns uzturēšanai dzīlēs. Tad uguni laiž atpūtā uz trejdeviņām (27) dienām, līdz nākamajam pilnmēnesim.

Ķeltu un ģermāņu šī gadalaika līdzīgie Vasaras pilnbrieda svētki tiek dēvēti par Lughasadh – Lammas vai Thing-tide – tradicionāli tiek svētīti 2. Pilnmēnesī pēc Vasaras saulgriežiem. Mani tas rosina domāt, ka arī mūsu Tradīcijā savulaik ir bijis līdzīgi.

Dienas ritējumā un cilvēka dzīvē Uguns Māras saistītas ar Pēcpusdienu; Pilnbriedu, kļūst redzami augļi, ienākas sēklas. Cilvēku dzīvē tas ir laiks, kad bērni pieauguši un veido savu dzīvi, tad bieži vien spēji mainās cilvēka paša dzīves veids un intereses, parādās jaunas vai citādas iespējas, ko svarīgi novērtēt kā pozitīvu un radošu aspektu, nevis gausties par bijušo un iedzīvoties nervu kaitēs un galvassāpēs. Svarīgi nezaudēt Spēka avotus un prast atrast citus, ja iepriekšējie izsīkuši.

Tieši augustā visvairāk tiek piesaukta Uguns Māra, jo augustā, līdz ar jaunās ražas novākšanas darbiem, ļaudīm viņas palīdzība ir visvairāk nepieciešama. Māra to arī dāsni dāvā: kuram rudzu laukam Māra pāriet, tur vārpas noliecas gatavībā. Šai laikā izteiktāka ir Māras un Saules līdzība.

Rudzu mēneša Pilnmēness šogad 13. augustā 21:57

Vasaras nometne MEDŅEVĀ

Trīs bagātas, pilnvērtīgas dienas skaistajā Latgalē pie krāšņo dziesmu dziedātājām latglietēm Medņevā un Upītē, iepazīšanās ar Upītes muzeju, ko savulaik uzsācis veidot Antons Slišāns un tagad, pēc tēva nāves pagājušā gada ziemas Saulgriežos turpina viņa dēls Andris. 

Aizrautīga  izvērsās viesošanās Susāju pagasta Vēršukalnā, kur apmeklējām vietējo muzeju un neklātienē, Alža Pušpura stāstījumā iepazinām tuvējās apkārtnes ļaužu dzīves un lietu stāstus.

Še aplūkojami nelieli Medņevas nometnes attēlu krājumi no Guntas un Kristīnes

Katlakalna kopa devusies vasaras brīvdienās ...

... un satiksies jūlija nogalē nopietnās dziedātmācībās Vasaras nometnē Latgalē, pie Medņevas EGLES, pie Medņevas viedajām sievām, viņu dziedātprasmes un dzīvesziņu apgūstot un izzinot, tur Viļakas pusē, kur tradicionālās dziedāšanas kopas pulkiem vien un joprojām dziedošus ļaudis varot sastapt ik uz soļa... Tas būs tik skaisti, - sadziedāt vasaras pakalnos

Bet patlaban būsim kur nu kuŗš - cits dosies uz Piebalgu, cits nometņos Vaidavā, cits sargās savus ķiršu kokus, cits pagaidām rosīsies tepat pa Rīgu, Katlakalnu, Ķekavu, Jūrmalu ...

Koši, koši, jauki, jauki,
Kad Dievs deva vasariņu,
Dzied putniņi, rotā gani,
Mežu gali gavilē....

Lai koša, darbīga un ražīga vasara itin visiem!!!

Liepu mēnesis

Jūlijs, - laiks, kad Saule vēl tek caur zaļo birzi, kopš senlaikiem baltu tautās ticis dēvēts par Liepu mēnesi, mūsu brāļu tauta lietuvieši to joprojām tā dēvē. Dažviet un dažos laika posmos tas dēvēts arī par Siena mēnesi. Citās seneiropas tautās arī par Medus un Vīna mēnesi.

Liepu, maigās sievišķības koku, raksturo sirds siltums, pasaules tautu senajās kultūrās sakrālos un simboliskos attēlos liepas lapas bieži tiek attēlotas izteiktā sirdsveida formā. Ģimenes un dzimtas stiprinošos rituālos zem liepām ziedo pienu, sviestu, sieru, lai būtu veselība visai ģimenei (dzimtai), un it īpaši bērniem.

Liepu dēvē par dzīvības koku. Liepa simbolizē ne vien dzīvības avotu un pastāvēšanas pamatu - pienu, bet arī prieka, maiguma, mīlestības un gaumes avotu - medu. Liepu ziedus lasot sievietes dvēsele darinās balta. Šis darbiņš īpaši ieteicams jaunām meitenēm, lai arī viņas pašas būtu maigas, smaržīgas un jaukas un paturētu prātā, ka pēc reibinošās ziedēšanas nāks cits - augļu briedināšanas laiks.

Liepu lapu tiltu taisu,

Gaidu tautas atjājam.

Liepu saista ar mīlestību, harmoniju un saskaņu un tāpēc arī liepu mēneša rituāliem vajadzētu būt vērstiem uz saskaņu un vislabāk tie veicami ģimenē, vēl labāk ja šai mēnesī kādā dienā sapulcējas visa dzimta.

Liepa zied, liepa zied
Baltajiem ziediņiem;
Stādīsim liepu mežu
Apkārt mūsu pagalmiņu.

Liepu ziedu tēja nav ikdienas tēja, bet ir dzerama īpašos attīrīšanās rituālos vai gadījumos, kad jūtams fizisks sasirgums - tā labi dziedin no saaukstēšanās slimībām, brīžos, kad cilvēkam pietrūcis citu dotais sirds siltums vai pats bijis nocietinājies.

Kupla, kupla liepa auga
Pie Saulītes namdurvīm:
Saule sēd galotnē,
Saules meitas pazarēs.

Dainās, teikās, pasakās un ticējumos bieži sastopama Saules pašas un Saules meitu simboliskā saistība ar liepu. Saule rotādama mirdz liepu lapās un ziedos, taču tā ir arī zintnieces, garīgās skolotājas simbols, savukārt Saule meitas - viņas mācekles, arī pilnveidotas dvēseles.

Arī pa liepas zariem var uzkāpt debesīs. Liepas kokā slēpjas Daugavā noslīkušas pastarītes dvēsele līdz tam brīdim, kamēr svētu rītu atnāk Dieva dēli un no tā darina kokles. Un arī Kokle ir dvēseles simbols. Pastarīte - tā, kuras dvēsele izsmalcināta. Sakrālajās dainās ar liepu zieidem mēdz rotāties arī Dieva dēli.

Kupla liepa izaugusi
Saules takas maliņā;
Tur Saulīte jostu kāra,
Ik vakaru noiedama.

Liepā sēd Laima labu likteni lemdama.

Sanākam dziedāt:)

Jāņu svētīšanas laiks ir skaisti pavadīts un aizritējis un nu varam atkal ķerties pie nopietnas mācīšanās

 - ja tavs mērķis ir apgūt etnogrāfisko DZIEDĀŠANU, koklēšanu, kā arī citu tradicionālo mūzikas instrumentu spēli -

laipni aicinām tevi mūsu vidū- tiekamies CETURTDIENĀS 18.30 Katlakalna Tautas namā:)

Saulgriežu nakts Pokaiņos

Nevienam(i) tā nebija,
Kā tam mūsu Jānīšam(i):
No kājām(i) ziedi bira,
No rokām(i) sudrabiņš.

Daži Katlakalna kopas ļaudis - Jana, Henrijs, Inta, Ilva un Gunta, bijām izlēmuši Saulgriežu nakti svētīt svētajā Pokaiņu mežā, kur Jāņu laika rituālus veda Rīgas folkloras kopa GRODI.

Dažus Guntas Saules fotoattēlus no šī skaistā Notikuma, lūdzu, skatiet šeit

JĀŅU ielīgošanas meistardarbnīca Bastejkalnā

Līdz ar siltiem lietus gaisiem 18.jūnija pievakarē Rīgā ienāca Jāņi. Kā allaž, pāris dienu pirms Vasaras Saulgriežu brīža, kas šai gadā ir 21.jūnija vakarā - ar Ielīgošanas meistardarbnīcu, ar pirmsjāņiem raksturīgo rosību, Rīgas vidū, Bastejkalna pakājē ar kopdomu uzburt Jāņu iesvētīšanas gaisotni pulcējās laba tiesa Rīgas un Pierīgas folkloras kopu.

Katlakalna folkloras kopai bij’ tas prieks, gods, gandarījums un nopelnījums būt šai dižo ļaužu pulkā un rādīt Jāņu ugunskura likšanas prasmes, vīt ozolu vijas un vainagus, un stāstīt par Jāņu svētumu, par Jāņuguni kā uguņu uguni, kuŗa ir uguns gaviles, uguns pilnība. Uguns ir TĀ, kas starp cilvēku un Dievu, tā, kas mūs vieno ar Augstāko - katros mūstautas tradicionālajos Gadskārtu svētkos un godos tiek dedzināta uguns un daudzināts Dievs un katros svētkos viņš nāk ar citu vārdu. Jāņos, Vasaras vidū, īsajā naktī uguni dedz saulrietā un uztur cauru īso Jāņu nakti tautas un ikkatras dzimtas svētībai, veselībai un auglībai, tai ziedojam daļu no Jāņu svētā mielasta - sieru un alu. Jāņos daudzinām Jāni, kuŗš vai nu sirmā vai melnā zirgā atjāj vasaras pilnzieda laikā un apaugļo mūsu laukus, tīrumus, dod svētību un auglību ļaudīm, mūsu darbiem, domām un mūsu radošajām iecerēm. Kā ikkatri gadskārtu svētki, arī Jāņi ir saskaņošanās ar dabas ritmiem, tā ir mūsu ieceru izsapņošana uz īstenošanos.

Bastejkalnā tika ne tikai likti ugunskuŗi, bet arīdzan pēc gadsimtiem senām, tradicionālām receptēm sieti sieri, gatavoti uguns plosti, lāpas, pušķoti un likti Jāņu vārti, celta pūdele, kopā tikām sadziedājuši līgotnes un sadancojuši Jāņiem raksturīgos dančus. Jāņu kalns bija godam koši iekārtots un apdziedāts. Un ar skaistām, dvēseliskām līgodziesmām sveču liesmiņas liktas kanāla siltajos ūdeņos un pavadītas ceļā uz Daugavu.

Katlakalna kopas vārdā vēlu it visiem košus, radošus un svētītus Jāņus, lai īsākā nakts jo gaiša no jūsu dziedātām dziesmām, dančiem, līgotnēm! LĪGO!

bilžu albumu var skatīt šeit

Jāņu ielīgošana Bastejkalnā

Katlakalna folkloras kopa aicina uz Jāņu ielīgošanu Bastejkalnā - 18.jūnijā no 18.00-21.00

„Tā diena priekš Jāņiem aizgāja rīkojoties un sataisoties uz Jāņu vakaru. Apgādāja meijas, pina kroņus, sēja sieru. Ar kroņiem un meijām pušķoja pavakarē visus vārtus un durvis, tāpat arī visas ēkas, istabu un kūtis. Daži pušķoja arī dārzus, tīrumus un pļavas, lai izsargātu tos no visa ļauna. Gani atkal pušķoja lopus vaiņagiem un dzina tad līgodami uz mājām. Lopus ganīja Jāņu vakarā ļoti vēlu un dažās vietās pat cauru nakti.

Beidzot vēl pušķoja saime līgodama mājas tēvu un mājas māti smaržīgiem puķu kroņiem, un šie atkal pamieloja savus saimes bērnus ar sieru, pienu, sviestu un raušiem.

Pēc tam gāja arī līgodami un kroņus nesdami uz nāburgu mājām un beidzot sapulcējās visas apciemes jauni un arī veci ļaudis ap Jāņu uguni”, tā stāstīja Marija Viļuma no Valmieras muižas.

2011.gada 18.jūnijā Bastejkalns pārtaps vienā lielā sētā un visi svētku dalībnieki un apmeklētāji taps par vienu kuplu saimi, kas gatavojas Jāņu ielīgošanai. Tiks pīti vainagi un ozollapu vītnes, dziedātas līgotnes, iekārtota ugunskura vieta, gatavotas lāpas, plostiņi un ugunsrats, siets siers, iets rotaļās un dancots… Kā jau īstā lauku sētā pienākas! Folkloras kopu ļaudis dalīsies savās zināšanās un pieredzē Jāņu svinēšanā un gatavošanās svētkiem.

Piedalās – GRODI, KRULLA, LAIVA, RIJA, SKANDINIEKI, VILCENES, VILKAČI, BERENDEJKA, IĻJINSKAJA PJATŅICA, Mālpils MĀLIS un Katlakalna folkloras kopa.
Jāņu ielīgošanu Bastejkalnā ar Rīgas domes atbalstu rīko Latvijas Folkloras biedrība.

Informācija: www.folklorasbiedriba.lv
e-pasts birojs@folklorasbiedriba.lv
Jelena Jekimova 28363035
Andris Kapusts 26063277

ZIEDU mēnesis

~ Pār Latvijas zemi iet Vasara – ziedēdama, skanēdama, mirdzēdama – tik raiba kā pupas zieds, tik mirdzoša, kā siltā Saule debesu jumā, tik valga kā rasas lāse rītausmā.
Tik Saules siltā mirdzuma pielieta,
Tik maigo un veldzējošo Lietu izsalkusi un spirdzināta,
Tik brīvo un vareno vēju appūsta...
Kad Saule nonākusi zaļās birzs pašā viducī, kad tā uzkāpusi visaugstāk Gada Kalnā, klāt ir vasaras vidus – šogad, 15.jūnija rītā Saule sasniegusi agrāko lēktu – visagrākais šīsvasaras Saullēkts sākas tieši šai rītā - kalendāri vēsta, ka saule lec 4:29 – tā ir zīme, ka visīstākais ielīgošanas laiks var sākties. Un saullēkts tāds paliks līdz līdz 22.jūnijam.
Kā katru gadu šai laikā, daudzās sētās, ciemos un pagalmos atkal mostas tīrais un skanīgais Līgo – Vasaras vidus balss, vēl pagaidām it kā bikls un paklusām, bet pamazām tas ņemsies spēkā un skanīgumā un jau pēc dažām dienām uzmirdzēs pilnā košumā, mirdzumā un pilnzieda priekā.
Atvērsies balsis un elpas, un sirdspuksti arvien trauksmaināk tieksies uz Līgo.
Košie Saules stari laimīgi laistīsies ziedošo vaiņagu mirdzumā un savīsies kopējā skanīgā dziesmā.
Zaļlapu vītnēs un vaiņagos pīto ziedu putekšņos rotāsies rokas un elpas.
Ļaužu balsis gavilēs vasaras laimes caurvītās dziesmās, augumi ievīsies deju raksta ritumā un ļausies atvērtībai.
Jāņu ugunskuru dzirksteļu uzvirmojumā debesīs uzvīsies mūsu vēlmes un ilgošanās – uz piepildīšanos!
Latvju tauta, Saules tauta svētīs Jāņus, gada īsāko nakti un gaŗāko dienu! ~
 

Sestdienas rīts pēc piektdienas vakara negaisiem atausa saulains un vējains. Arī pār Daugavu vējš nesa mākoņus, kas vēlak gan izklīda pavisam un mums ierodoties, pilskalnā valdīja koši saules stari. Arī vējš vēlāk rima un vienīgi "vikingu" kuģu airētājiem nācās krietni cīnīties ar Daugavas bangām.

Dalībnieku vairāk kā skatītāju, bet arī tas piederas pie pirmajiem svētkiem. Dāsni saimnieki un aizrautīgi skatītāji un fotogrāfētāji - to mēs te varējām novērot.

Mēs, Katlakalna kopa, nesām saules spožuma daudzināšanas un Ūsiņu laika dziesmas šai dzīves un laika telpā - Daugmales pilskalna pirmajos svētkos.

Ūsiņi Brīvdabas muzejā

Foto: Māra Grēve

Koši, koši, jauki, jauki,
Kad Dievs deva vasariņu:
Dzied putniņi, dzied ganiņi,
Daiļi jāja pieguļnieki.

Jau vairākus gadus kādā maija vidus sestdienas vēlā vakarā notiek Muzeju nakts - muzeji kļūst atvērti ikvienam.
Tas ir tuvu senajam Ūsiņu laikam - pirmajai pieguļas naktij, pirmajai ganu dienai. Dažviet šos svētkus savieno. Muzeju nakts svētīšana notiek Ūsiņu ugunskuru iespaidā. Arī šogad Brīvdabas muzejā būs tā.

Daugmales pilskalna svētki

2011.gada 14.maijā Ķekavas novada Daugmales pilskalnā notiks pirmie Daugmales pilskalna svētki. Tajos piedalīsies arī mēs, Katlakalna tradīcjiju kopa.

Vairāk par Daugmales pilskalnu un šo svētku norisi lasiet: http://daugmalespilskalns.lv/

Lapu mēnesis

Lapu mēnesis - laiks, kad mostas lapas, - izlīdušas no drošajām un slepenajām pumpuru ligzdām tās parādās saulei, lietum un mākoņiem un mazliet pārsteigtas brīnās par pasauli, kuŗu ieraudzījušas un izdzirdušas.

Saules dziesmu izdziedātas, viņas staru atspīdumos mostas vaŗavīksnes - arī viņām patīk saspēlēt ar cilvēkiem.

Laukā

Še man tika, še dziedāju, rotā, rotā,
Šai kalniņa galiņāi, rotā.

Klāt laiks, kad sākas dzīvošanās laukā, pļavā, tīrumā,  lauku, pļavu, arāju un sējēju, zirgu, bišu un govju apdziedāšana. Kalnos, mežos un upmalās atskan ne tikai  putnu un zvēru, bet arī ļaužu skanīgās un možās balsis.

Skandēšana un sadziedāšana kopā ar cīruļiem debesīs, mežstrazdiem mežā un vardēm upmalās.

Sulu mēnesī

Nu jau pāris krietnas dienas aizritējušas kopš savas šī gada radošās dzīves dienas vadām SULU mēnesī. Jau tajos vakaros, kad mazliet starp mākoņiem var tīra debess izspraukties, mēs krietni paaugušos Sulu mēness sirpīti vai viņa ēnojumus samanām.

Jau kļavu sulas šai pavasarī gana dzertas un koki jau košo ziedu plaukšanai sagatavojušies, bet bērzu sulu tecēšanas un baudīšanas laiks vēl nupat tik sācies. Un upeņu svaigo pumpuru ēšanas laiks pašā pilnbriedā.

Lai arī līdz lielajai plaukšanai vēl jāpaciešas, nu jau drīz...

Mēs Katlakalna Dzīvesziņas draugu kopā piektdienas vakarā tikāmies ar vienu no Latvijas folkloras mīļumkopām - ar labestīgas mīlestības apdvestajiem ORES ļaudīm no Cēsu Amatas novada.

Kā vēl no bērnības stāstiem atceros, ore ir lieli darba rati ar augstām, slīpām malām kā redelēm, kuŗos gan kupls ļaužu pulks satilpst, gan darbarīki un citas derīgas lietas saliekamas. Šitā ORE, kas no Amatas, ir līdzīga - i paši bija kuplā pulkā ciemos Katlakalnā sabraukuši, i daudz labu, pašu darinātu lietu līdzi ņēmuši - stāstīja savus jaukos dzīves stāstus un dziedāja savas šai laikā nozīmīgās dziesmas - par mazajām meitenēm, kas jau muzicē gan ar lielo bungu, gan mazajām stabulītēm, par Ūsiņu laiku. Un miglu un tumsu, un zvaigžņu segām segtos zirgus un ļaudaviņas, to segu audējas, apdziedāja.

Iepazīšanās stāstā Inese vēl atgādināja arī par to "ORI", kas debesu jumā redzama un pazīstama tiem, kas zvaigznājus pazīst...

ORE ir kā liels un draudzīgs radu pulks un tā arī ir - viņi visi savā starpā ir ne vien domubiedri, bet arī radi un, kas radi nav bijuši kopš dzimšanas, tie tāpat ieradojušies. Rožu Inesei pašai savas dzimtās puses, Latgales dziesmas mīļas un Rožu meitenēm tāpat, pat latgaliskā izruna iespraucas valodā kā dzidras pērlītes, ko pašas sakās nemanām. Un Edgaram šai dienā bij' Edgari svinami. Bet Rožu Andris ir vairāk amatnieks - i kaļ, i pin, ja nepieciešams, i mūzikas instrumentus darina. Bet tā jau viņi visi - dzīvo dzīvu folkloru:) Un padomājot par to, kad visu to lielo dziesmu, tēpu, rotu un zināšanu pūru var sadarināt, ir saprotams, ka kopus darīts darbs arī div- un trīskāršu spēku dod un droši vien arī laiku pastiepj gaŗāku, lai visu padarītu bez lielās steigas. Tā rāmi, - kā dziedot, dūdojot, runājot, deju soli izritinot un bērnus audzinot.

Tā šo dienas un nedēļas nogali vadījām - siltumā un mīļumā. Skanēja balsis, kokles un dūdas, bungas un stabules. Un arī katlakalniešiem tika savu skaisto Saulīt, vēlu vakarā nodziedāt, gan dažu labu jaunu, līdz šim nezināmu dziesmu no OREs noklausīties.

Bet ... Nākošmēnes, Lapu mēneša 13.dienā, mēs viesos gaidīsim Staltu dzimtas ļaudis, ar viņu dižajiem dzimtas stāstiem un dižo dziedāšanu. Tas atkal būs piektdienas vakars, kā mums tas allaži iegājies. Uz tikšanos un sadziedāšanu Katlakalnā, kur ikviens, kam tradīcija tuva, tiek gaidīts un ņemts pulkā gan klausītājos, gan dziedātājos, muzicētājos un kopādarītājos.

Svētku nedēļa

Ar svētkiem un svinēšanu esam vadījuši pagājušo nedēļu. Tā ir bijusi ne tikai pirmā Pavasaŗa laika nedēļa, ne tikai nedēļa, kad daudzi uzzināja, kas ir Baltais zvirbulis, jo Andris bija to nopelnījis, bet arī nedēļa, kad mūsu kopa svinējām Gada tikšanos.

Patiesi, ir apritējis pirmais kopā būšanas gads. Kopš pirmā  vakara 2010.gada 25.martā, kad pirmo reizi sapulcējāmies Doles Tautas namā. No šīs tikšanās reizes 8 ļaudis, Andris, Aija, Inta, Jana, Kristīne, Henrijs, Juris un Gunta,  esam kopā joprojām un tas ir daudz. Nedaudz vēlāk kopā iesaistījās  Irēna, Baiba, Ilva, Māra, Irīna, Ziedonis un Tālis.

Mājas gan mēs ieguvām citur - Doles Tautas nama mērķiem mēs ar Tradicionālās dziedāšana stundām, ar ko arī mūsu kopa sākās, nebijām saistoši. Taču Liktenis mums izrādījās labvēlīgs un mēs satikām mājas un atbalstītājus citur - tepat Ķekavas novada Katlakalna Tautas namā, vietā ar senu un bagātu kultūru un vēsturi, vietā, kuŗā saimniekojošie ļaudis pauda vēlmi dot mājvietu Tradicionālajai dziedāšanai, kas laika gaitā pārauga radošā un draudzīgā Tradīciju kopā.

Visvairāk laika veltam tradicionālās dziedātprasmes apguvei, jo - lai arī dziedāt var ikviens, kuŗš vēlas, arī tas ir jāmācās. Līdztekus dziedāšanas prasmēm kopas ļaudis apgūst mūzikas instrumentu spēli, kā arī citus tradicionālos amatus - Inta, Jana un Ilva mācās aust un celot. Baiba auž. Mēs kopīgi svētam Gadskārtu svētkus. Pirmā kopīgā ielīgošana Bastejkalnā, Apjumības Katlakalnā, pirmais kopīgais Veļu vakars, līdzdalība Katlakalna Tautas nama Ziemassvētku sarīkojumā un Bluķa vakars Katlakalnā un Vecrīgā, ar Grodiem kopīgā dziedāšana Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā, bagātinoša piedalīšanās Starptautiskajā Masku festivālā Viesītē, kopīgā Lielās dienas Saullēkta svētīšana Arkādijā. Skaists un radošs mums bijis šis gads.

Mēs arvien priecājamies par jauniem, tradicionālās kultūras iedvesmotiem ļaudīm -  ikviens, kuŗš vēlas izzināt, apgūt un kopt tradicionālo, dziedāšanu un muzicēšanu, tiek gaidīts līdzdarboties - ik  ceturtdienu plkst. 18.30 tiekamies nodarbībās Katlakalna Tautas namā. Priekšzināšanas nav pats svarīgākais, - galvenias ir vēlme.

Tālrunis saziņai: 28846708 (Gunta)

Sveicam Andri!!!

Tai kolnā rudzus şèju,

Tai dèstéju úzuleņu.

Zíd rudzeiši, skrìn biteite,

Es staìgavu dzídódams.

Sveicam mūsu mīļo skolotāju, kopas vadītāju Andri Kapustu - viņam piešķirta Rīgas domes Kultūras gada balva Baltais zvirbulis:)

Lielo dienu sagaidīsim Arkādijā

Ikkatrs rīts ir īpašs un nozīmīgs, un tomēr ir kādi vēl īpašāki rīti latviešu gadskārtu ritā. Un viens no īpašajiem ir Lielās dienas rīts - Pavasara Saulgrieži, mirklis, kad diena top garāka par nakti, - tad ar īpašām Saules daudzināšanas dziesmām sagaidām saullēktu, izmazgājam acis un nomazgājam mutes avotā, kas tek pret rītiem - tas īpašai acu skaidrībai, veselībai un skaistumam. Tad saucam putnus, peram viens otru ar pūpolu zariem, cienājamies ar krāsotām olām, šūpojamies jo augstu - viss mūsu pašu un mūsu tautas labumam un veselībai, spēkam, gudrībai un dailei.

Katlakalna Tradīciju kopas ļaudis jau sešos no rīta dosies uz maģisko sajūtu pārpilno Arkādijas parku, kur kopā ar Rīgas folkloras kopām sagaidīs Saullēktu un vēlāk, pusdienas laikā būs Rīgas centra augstākajā kalnā, Bastejkalnā - tur tiks iesvētītas šūpoles un notiks dižas un košas Lielās dienas svinības.

Vairāk par to, kā Pavasara Saulgriežus svētīs Latvijā, lasiet Latvijas Folkloras biedrības e-lapā un Latvijas Dievtuŗu sadraudzes e-lapā un esiet laipni aicināti pievienoties kādai no svētītāju kopienām atbilstoši savām vēlmēm, iespējām un interesēm.

Lai mums izdodas to brīdi ieraudzīt, kad saule lec sarkanā kociņā:)

Sērsnu mēnesis

Katlakalna Tradīciju kopā Meteņu mēnesi tikām vadījuši dažādi - gan Viesītē ar citiem kopā Maskās gājuši, gan no kalnu kalniem laidušies, gan dažs jūŗas malā Salacgrīvas Maskās pabijis... Un pēdējais Meteņa mēneša vakars Katlakalna Dzīvesziņas tikšanos ciklā, kur ne tikai Tradīciju kopas dalībnieki, bet arīdzan citi tradīcijās un Latviešu Tautas gudrībā ieinteresētie lasās kopā ikmēnesi, vēl ar skaļām bungu skaņām, kokļu, vijoles un citādu skandināmu instrumentu vadīts - izskandināts, aizskandināts prom, uz citu kalnu, uz citu, nākamu gadu.

Solvitas Lodiņas vadītā, Kokļu spēlei un sajūtai veltītā, vakarā bijām sabiruši aktīvu un enerģijas pārpilnu ļaužu pulciņš. Gan bērnu draiskās balsis un čala, gan pieaugušo gudrās runas un domas te vibrēja. Klausoties Solvitas pieredzes stāstus par to, kas viņai un arī mums citiem kokles ir un mācoties pašiem kokles spēli sajust - ieskandinot kokles stīgas kādam tas bija pirmais mirklis ceļā uz Kokles Dvēseli: skaists un neatkārtojams, un turpināms iedvesmots.

Vai atceraties dziesmu, ko mācījāmies:

Koklītes koklēja upītes malā,
Klip - klap-klap, klip - klap-klap
Upīte malā;
Tur mūsu māsiņas palagus velē ...

Un šai rītā ikkatrs - gan tie, kas Katlakalnā pabija, gan arī tie, kuŗi Meteņa pēdējo dienu citādi vadīja, - izgājis no mājas sajuta PAVASARA elpu - ir sācies Sērsnu mēnesis. Vējš pūš citādi, kā iepriekš un gaiss smaržo citādi, un putnu balsis skan citādi. Ir sācies cits rīts.

Itin viss ir šorīt cits - gaŗām Meteņu un Puteņu mēnesis, sāk pilnā sparā uzelpot Pavasra atmoda. Gaisma ar katru mirkli kļūst spilgtāka - sniegs mirdzina acīs un Saule smaida.

Drīz sauksim Putnus un Pavasari

Vēl jau Ziema ziemojas, vēl sniegi gana balti un salti, vēl dažviet kalnos un pakalnos Meteni un Atvadas no ziemas svēta, bet citviet jau gaida putnus atgriežamies un paši šeit ziemojošie kļūst arvien skaļāki un kustīgāki, arī krāšņāki... Avoti dziļi zem sniega mostas, koki kausē sniegu paši ap sevi... Pavasaris nāk.

Katlakalna kopā jau sākam Lielās Dienas gaidīšanas dziesmas mācīties un kā arvien - gaidām savā pulkā jaunus dziedāt gibētājus ...

Paldies Viesītei!!!

Tai nedēļas nogalē skaļā,
Sestdienai cauri caur puteņiem un Saules mirgu,
Caur Vējiem un sarmotiem Sēlijas pakalniem,
Vecīšu bārdās, čigāniešu sārtajos vaigos, budēļu cepurēs, ķekatu ēveļskaidu virtenēs, jaunu meitu plīvuros, uz zirgu mugurām un lāču kažokos gāja Metenis,
Svētdienas rītā dažā labā Viesītes puses lauku sētā paciemojies un svētību nesis, pēcpusdienā pa pilsētiņas ielām izgājis, Aumaņu kalnā līdz ar visiem uzrāpies, izdižojies, izlielījies, izrādījies, izlēkājies, sniegā izvārtījies, putras paēdis un Maskas nometis – Laimīgs!
Ir Viesītes Masku festivāls svētīts jo diži!
Par dižumu košumu paldies rīkotājiem, - viesītiešiem un Folkloras biedrības ļaudīm, maskās dzīvotājiem, skatītājiem un vērtētājiem!
Paldies itin visiem klātesošajiem, klātbijušajiem!
Uz tikšanos Salacgrīvā, Daugavpilī, Ludzā, uz tikšanos citviet Latvijā, kur Maskas nāks un Metenis vēl tiks svētīts!
Uz tikšanos nākošgad!!!

Gunta Saule [Latvijas folkloras biedrība, Katlakalna Tradīciju kopa]

XII Starptautiskais masku tradīciju festivāls Viesītē

2011. gada 12. – 13. februārī Viesītē norisināsies gadskārtējais Starptautiskais Masku Tradīciju festivāls. Turp dosimies arī mēs, Katlakalna Tautas Tradīciju kopa. Klausītājos un skatītājos laipni aicināts ikviens Masku tradīcijas ieinteresētais.

Festivālā piedalīsies 20 masku grupas no vairākiem Latvijas novadiem. Būs sastopami: budēļi, čigāni, kaitys, ķekatas, skutelnieki, vastolōva, vecīši, Ziemassvētku čigāni un citas masku grupas no Bukmuižas, Ventspils, Kokneses, Vecsaules, Rīgas, Izvaltas, Vidrižiem, Katlakalna, Mālpils, Dagdas, Rēzeknes, Jēkabpils, Preiļiem un Līvāniem. Ciemos gaidām interesantas un savdabīgas grupas no Lietuvas un Igaunijas.

Festivāla programmā paredzēti masku gājieni ar īstiem rituāliem un norisēm lauku sētās, improvizētas masku izrādes Viesītes Kultūras namā, masku gājieni Viesītes ielās, Meteņa dzīšana un festivāla noslēguma rituāls Viesītes Aumaņu kalnā, individuālo masku izrādīšanās. Seminārā par masku tradīcijām piedalīsies Latvijas pētnieki, kā arī viesi no Itālijas, Igaunijas un Lietuvas. Interesanta un izziņas bagāta solās būt masku meistarklase, kurā dažādu novadu grupas stāstīs par tradīcijām un demonstrēs masku gatavošanu. Turpat skatāma arī masku foto izstāde.
Vairāk par Starptautiskā Masku Tradīciju festivāla norisēm var lasīt Latvijas Folkloras biedrības e-lapā:

Sveču, Puteņu, Meteņa mēnesis

Sveču diena ir seni pagānu (dabas ticīgo) svētki, Ziemas vidus, viena no Māras dienām - Ziemas Māra. To dēvē arīdzan par Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Groninicu, Govju dienu. Savulaik tie bijuši lieli un jautri svētki, kad katrā ziņā vajadzēja gardi mieloties ar miežu biezputru, cūkas gaļu, dzert alu, ēst sarkanas ogas un daudz smieties. Visas šī izdarības nodrošināja labklājību, auglību, labu ražu un citu izdošanos visā nākamajā gadā. Lai gads būtu jautrs, labs, lai govīm daudz piena, lai sivēni aug žirgti un pats cilvēks būtu skaists un vesels - Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi.

Vispazīstamākais un izplatītākais Ziemas Māras nosaukums ir Sveču diena. Pēc mūsdienu kalendāra tos svēta 2.februārī. Šai dienai pateicoties arī visu mēnesi visbiežāk dēvē par Sveču mēnesi, bet daudzviet arīdzan par Puteņu mēnesi (un šai nosaukumā izpaužas Māras kā Vēja mātes darbošanās).

Uz celma, uz kura Svecainē nav sniega, esot pats Dieviņš sēdējis.

Nozīmīga Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Šai dienā lietās sveces deg gaiši un taupīgi, nedūmo. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne. Ja svece deg vienādi, bez sprakšķēšanas, tad gaidāms jauks laiks.

Šai laikā lietām svecēm piemīt īpašs spēks – tās pēcāk izmanto pirtīžās, lai atraisītos no mošķiem un nelabiem gariem, tās sargā no vētras, krusas, zibens un pērkona, kā arī mirēja dvēselei palīdz izgaismot ceļu pie Dieviņa. Sveču dienā jāsvēta vasarā salasītās zāles - ja saceļas kādreiz pērkons vai vētra, lai negaiss pāriet, Sveču dienā svētītās zāles jāmet ugunī.

Gaiši dega uguntiņa,

Meitu mātes istabā,

Sešu zaru svece dega

Sudrabiņa lukturī.

Bitīt, Dieva kalponīte, 

Dievam dara gaišumiņu, 

Pati sēd ozolā, 

Sveces deg baznīcā.

Visapkārt vasku sveces, 

Vidū klāts liepas galds, 

Dieviņš sveces dedzināja, 

Laimīt galdu apklājusi.

Tā kā 2.februāris dēvēts arī par Vēja dienu, ļaudis lūdz Vēja māti, lai saudzē sveces liesmu, lai nenopūs uguni. Šī iemesla dēļ šai dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja – lai labums neiznēsājas un neizkaisās vējā. Vēja dienā mājās nedrīkst klauvēties, trokšņot, lai vējš nenogāž jumtus. Nedrīkst nēsāt sienu un salmus, lai vējš vasarā sienu un labību neizputinātu, bet saudzētu.

Pūti, pūti Vēja māte, 

Stājies jele vakarā. 

Stājies jele vakarā, 

Valdi savas kalponītes.

Sveču diena ir saistīta ar dažādiem ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo pavasari un vasaru, kā arī ar ražu. Piemēram, apmākusies Sveču diena sola mākoņainu laiku arī Siena laikā saule nespīd, bet, ja saules ir kaut tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. 2.februāra dienā vēlams sniegs un putenis, jo tas sola siltu un lietainu vasaru, bet saulains un skaidrs laiks - sausu. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads.

Svarīgi zināt arīdzan to, ko mums katram pašam Sveču dienā darīt un ko nedarīt. Sveču dienas rītā bez saules jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz robežu - tad visi kukaiņi aiziet prom.

Tomēr ir lietas un darbi, ko Sveču dienā neiesaka darīt. Nedrīkst skaļus darbus strādāt, vārīt kāpostus, jo tas nedos labu kāpostu ražu. Nevajag sukāties – tad mati stāv stīvi un sveķojas kā sveces. Sveču diena ir arī viena no tām dienām, kuŗā neiesaka neko no meža nest mājās, jo tad mājā sanes visādus mošķus un čūskas, kam mājā nav īstā vieta.

Toties īsti laba diena Sveču diena esot priekš velēšanās.

Sveču dienu svinama ar svecēm un skaliem. 

Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā.

2.februāris ir arī Bišu diena un daudzi redzējumi dabā vērtē bišu dzīvi vasarā un bitenieku izdarības veltītas bišu labumam: ja Sveču diena ir apmākusies un nāk sniegs, tad bites daudz spieto un tām ir arī daudz medus. Biteniekiem Sveču dienā saules gaiss nepatika, bet apmācies un sniegpārslas gan, jo tad bites izdodoties. Tā kāds bitenieks dzied:

Labāk vilku ieraudzīju 

Nekā sauli atspīdam. 

Sveču dienā dravnieki dedzina āboliņu un ar tiem dūmiem kūpina bišu stropus, lai vasarā būtu daudz medus.

Un te vēl daži labi Ziemas Māras ticējumi:

* Ja Sveču diena ir skaidra un saulaina, tad būs vēl daudz sniega.

* Puteņi priekš Sveču dienas graudus kaisot, esot labs ražas gads gaidāms. Puteņi pēc Sveču dienas pelavas kaisot, neražas gads gaidāms.

* Sveču dienā sievietes linus sukā, lai gari lini aug.

*Ja Sveču dienā vāra biezu putru, kuras vidū bļodā iesprauž sveci, tad lini nekrīt veldrē.

*Kad Sveču dienā sniegs snieg, tad nākošā gadā būs pulka apiņu.

* Ja Sveču dienā ir daudz sniega, tad būs bagāta ogu un sēņu raža. Ja tiek saputinātas kupenas, tad būs auglīgs gads. Sveču dienā nevajag daudz strādāt, tad gads būs auglīgs.

* Ja Sveču dienā snieg daudz sniega, tanī gadā būs daudz ogu un sēņu. 

* Sveču dienā dara vīzes, lai vilkam acis aizdarītu, ka lai tas ganos neredzētu aitu ķert. 

Grievaltas dziesmu lizda

Es iešu un iesaku arī TEV:

Mūzikas un mākslas atbalsta fonds sadarbībā ar Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centru (KNMC) un Rakstniecības un mūzikas muzeju klajā laidis Jēkaba Graubiņa krājumu „Grievaltas dziesmu lizda”.

Pētījums tapis pirms pusgadsimta un visu šo laiku glabājies arhīvā rokrakstā. Grievaltā savāktās latvju tautasdziesmas ar komentāriem ir apbrīnojams viena cilvēka veikums, kas veltīts sava dzimtā novada, vēl precīzāk, vienas dzimtas muzikālajam mantojumam.

Grāmatas atvēršana – 2011. gada 24. janvārī plkst. 15.00 Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrā, Pils laukumā 4, 3. stāvā.

Guntis Zemītis par senajiem zemgaļiem

Turp iesim paši un iesakām arī citiem:

Trešdien, 12.janvārī plkst. 17.00 Lietišķās un Dizaina mākslas muzejā (Vecrīgā, Skārņu ielā 10/20) vēsturnieka Gunta Zemīša lekcija  „Zemgaļu kultūra dzelzs laikmetā (1.–12. gs.)”

Šodien Saule tumši lēca...

Neguli, Saulīte, '

Ābeļu dārzā;

Mēnesis izgāja

Malējas meklēt.

Bēdz, bēdz, Saulīte,

Mēnesis dzenas...

Jau drīz Saulīte
Mēneša rokās.
Neguli, Saulīte,
Ābeļu dārzā ...

It kā dziesma par Mēneša dzīšanos, bet varbūt tomēr arī saules aptumsums tur ir aprakstīts vairāk kā pilnmēness. No otras puses - Mēness dzenas saulei pakaļ, kad ir jauns. Saule aptumšojas tukšā (jaunā) Mēnesī, kad saulīte jau ir dzinējas lomā, vai precīzāk  - "sakapāja Mēnestiņu Ar sudraba zobentiņu."