Latviešu tradicionālā deja



Kopbilde (autors: Ernests Spīčs)

Dzīvesziņas sarīkojums, kas bija veltīts latviešu tradicionālajai tautas dejai norisa itin jaukā un pavasarīgā vakarā. Piektdienā, 13. aprīlī, kad debesis bija pavasarīgi veldzējoša lietus pilnas un dāsnas, liedamas maigās lietuslāses izsalkušajai zemei, mēs Katlakalna Tautas namā sanācām sadejot.

Un klausīties deju zinātāja Ernesta Spīča pieredzes stāstus, stāstīdami, Ernesta aicināti, paši savus, līdzi un kopādejodami, Rozītes kokles un dziedāšanas vesti.

Attēlu stāsts, Ķekavas Kultūras aģentūras fotogrāfes Velgas Kūkumas sarūpēts: tas skatāms šeit

Ziņa no Rīgas Apriņķa laikraksta

No www.aprinkis.lv: Agnesses Dzenes saruna ar Guntu Sauli un Valdi Celmu

Foto: J.Jasjukēvičs

Kad kalendārā tuvojas Lieldienas, svētki dabā ir jau garām, saka latvju rakstu zīmju pētnieks Valdis Celms.

Lielā diena bijusi pavasara iestāšanās dienā 21.martā, tomēr zinātāji saka – pielāgojoties dabas ritmam, pavasara sākšanos vēl var pagūt noķert.

V.Celms stāsta, ka Lielo dienu nosaka pēc saules gaitas, kad diena kļūst garāka par nakti. Parasti tas ir ap 20., 21. martu. "Tas ir astronomiski noteikts laiks. Pamats citām tradīcijām, kuras atzīst gaismas dievišķo būtību un ar gaismas atnākšanu saistītās pasaules atjaunošanās universālo būtību," skaidro V.Celms.

Viņš uzskata – tradīcijām, ko ierasts darīt kristīgās pasaules Lieldienās, piemīt lielāks spēks, ja tās veic pavasara saulgriežos. "Tad vienotība ar pasaules dievišķo būtību ir daudz lielāka. Tas ir apmēram, kā vakarā laikus ejot gulēt, no rīta varam moži un priecīgi celties, bet, ja nokavējam īsto brīdi, tad slikti guļam un visa nākamā diena – samocīta. Tāpat Lielo dienu nevajag palaist garām," skaidro V.Celms.

Pavasarim mosties ar saullēktu

Viena no Lielās dienas tradīcijām vēsta, ka līdz ar saullēktu mostas arī lācis un "tiem, kas noguļ saullēktu, lācis atdod savu miegu", skaidro Katlakalna folkloras kopas dalībniece un latviskās dzīvesziņas centra "Zaltis" valdes priekšsēdētāja Gunta Saule. Svarīgākā Lieldienu tradīciju esot tieši saullēkta sagaidīšana. "Tas nav kā Jāņos, kad visu nakti jābūt augšā. Lieldienās ir svarīgi piecelties pirms saullēkta un to sagaidīt," paskaidro folkloras kopas dalībniece.

Sulu mēnesis

Šķiet, nupat tik sācies pavasaris. Vēl kādam šķiet, ka tas vēl aiz kalniem - jo Latvijas zemi pārstaigā puteņi, auskti vēji, salti lieti, krusa un pērkona dārdi nelaikā.

Taču - Lielās dienas rīts svētīts, kļavu saulas dzertas, bērzu sulas tek pilnā sparā, Sulu mēneša jaunmēness jau pusē. Tas nekas, ka kalendārā lasām, - aprīlis nupat tik sācies. Saules iezīmētos gada ritus un gada norises dabā un ļaudīs atskaitot un vērojot mēs neskatāmies tajos kalendāros, pie kuŗiem mūsdienu kalendāru salicēji mūs pieradinājuši. Un būtībā tie ir tādi "vienošanās kalendāri", "sarunāti" - mēs esam sarunājuši, ka skaitīsim dienas un mēnešus šādi, bet tie nekā dabas norisēm neatbilst.

Bet mums ir pavasaris agrais pilnā sparā - koki grib dzīt pirmos agros lapu un ziedu pumpurus, ziedu un zāles asni spraucas no zemes, gājputni atgirežas. Lai arī mazliet saltuma ietramdītas, pabailīgi, tomēr skan jau vēlo vakaru meža strazdu dziesmas un kaiju klaigas, priecīgās zosu dūdas atgriežoties.

Ir stāsts (ticējums), ka 1.aprīlī stārķim jābūt jumtā (vai bija? vai kāds pamanīja?) Auksti... Vēl salst, bet upes iziet no krastiem un ledus kalni jūrā pamazām zūd. Lēnām, lēnām siltums nāk.

Jau it drīz varēsim ierotāt pavasari skanīgos pakalnos, ziedošos pumpuros...

Dzied, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēju...