Veļu laiks šoruden

Rudens. Krīt lapas. Zemi pārstaigā drēgnums, palo vēsas miglas. Dienas un gaismas garums saplok pavisam mazs un šaurs, un no Saules gaismas arī dienas laikā bieži ir tik vien kā pelēkums. Dažubrīd tik atspīd Saule un žilbina skaidras, kā nomazgātas, debesis. Veļu laiks. Tāds tas ir – citugad vairāk silto miglu, citugad vēso. Šai laikā biežāk kavējamies pārdomās, atmiņās. Arī atmiņās par dzimtas un tautas senčiem. Par dižajiem, par karavīriem, cīnītājiem. Arī par gara spēka avotiem un iedvesmotājiem. Par tiem, kas šīszemes takas staigājuši senāk un ne tik sen.

Veļu laiks. Dievaines

Pirmais, kas nāk prātā par Veļu laiku domājot, ir miglas.

Citiem šķiet, ka Veļu laika miglas ir aukstas, citiem, ka tās ir tās, it kā caurspīdīgās.

Grūti pateikt, kas šo sajūtu rada, bet "manas" Veļu laika miglas ir siltās, smagnējās, biezās, it kā vatainās un apņemošās. Visapkārt valda klusums, siltums un rēns miers. Trūdošo lapu smarža. Krāsains gaiss, kas pat lietainās dienās ienes saulainu gaismu no dzeltējošām, sārtošajām koku lapotnēm gaisā un uz zemes. 

Mūsu pasauli piepilda oktobris, Zemlikas, Veļu mēnesis.

Klāt Veļu laiks. Dievaines

Vēsās vakara miglas, rudens trūdošo lapu smarža..... mazliet rēnuma, rimuma, mazliet apcerības un klusuma. Tāds laiks. Veļu laiks pēc senām tradīcijām sākas pēc Miķeļiem. Tas ir Dievaiņu laiks, Senču pieminēšanas, pateicības laiks. Mēs, šai Saulē dzīvodami ticam laika un pasaules nebeidzamībai, ticam un zinām, ka pastāv mūžīgais ritējums, kurā ir gan redzamie, šīssaules laiki, gan "it kā" neredzamie, Viņsaules laiki. Jā, un mēs ticam tam, un ne viens vien no mums to jūt un apzinās, ka mūsu priekšteči mums palīdz - mēs itin bieži mūsu sarežģītajos dzīves brīžos sajūtam neizprotamu atbalstu, it kā nez nokurienes saņemtu padomu rīcībai, it kā bez mūsu palīdzības atšķetinās kāds sāpju vai sarežģījumu vai dzīves ikdienas grūtību mezgls. Mēs domājam - kas gan ir šie neredzamie palīgi, no kurienes gan nāk risinājums it kā nerisināmā grūtību mudžeklī...

Zemliku mēnesis. Veļu laiks

Veļu laikā Pokaiņos (2010.gadā, foto: Gunta)

Laiks jau labu laiku kā ieritējis rudenī. To jūt arī apkārtnē, dabā – koku lapu krāsās un vēja smaržā, putnu klaigās pārlidojot gaisus, saltajos miglas rītos un vakaros. Ne tikai astronomiskajā rudenī. Vēl pirms astronomiskā, pirms saule pārtecējusi debesu jumā Ziemeļu puslodi, iesācies jau rudens dabā: tas patiesi tiek sajūtams jau kopš Vasaras Mārām, kopš augusta otrās nedēļas aptuveni. Kopš laika, par kuŗu seni ticējumi un arī pašu pieredzējumi vēsta – Vasaras Mārās Dievs pirmo aukstuma akmeni met upē: augustā ir viens tāds rīts, kad izejot laukā, ir nepārprotami jūtams – vasara beigusies. Un nu jau arī otrais akmens ir upē – tā laiks ir Apjumībās jeb Rudenājos. Šogad ļoti pamanāms bija tas laiks, - vienā rītā rudens bija klāt. Trešā akmens laiks ir Mārtiņos un tad ir ziemai vārti vaļā.