No Lielās dienas līdz Mārām

Lielā diena jau pirms laba laika kā iedziedāta, saule un jaunā vasara iešūpotas. Ziemas vārti veras ciet. Gan vēl ļoti palēnām un tomēr... lai kā ziema censtos vēl kaut pa mazu spraudziņu mūs kaitināt ar sniega pitēm, salnām un saltiem vējiem, mēs tomēr esam jau vasaras pusē iekšā un ziemas laiks beidzies... Gan jau ziemai nāks atkal viņas laiki, kad varēs putināt uz nebēdu. Nu pie mums valda saule un pavasar's.

Par Māras daudzināšanu

Jau izsenis baltu un citām mums kaimiņos dzīvojošām tautām bijis raksturīgi daudzināt Lielo Māti, pirmmāti. Visa vieliskā pirmsākumu. Tomēr ir visā šai daudzveidīgajā pirmmātes kultā kāda mums vien raksturīga iezīme. Mūsu pirmmāte, mūsu Māra ir mīļa. Viņā nav nekā no pārlaicīgā un pārcilvēciskā skarbuma, bardzības, kas tik raksturīga daudzviet citur. Tik daudzām tautām pirmmāte ir nepielūdzama dabas likumsakarību priekšā, bet mēs savās Dainās itin bieži apdziedam to, ka Mārai, līdzīgi, kā Dievam, Laimai, citām dievišķām būtnēm un pasaules, saules un Viņsaules pārvaldošajām dievībām mēs varam ziedojot lūgt un saņemt to, kas mums dzīvei svarīgs.

Mūsu tradīcijā mīļā Māra ir ikvienās dzīves norisēs klātesoša. Un gādā gan par gotiņām, aitiņām un kumeliņiem kūtīs un staļļos, gan par rudziem, miežiem, liniem un raibajiem pupu laukiem, gan par cilvēkbērniem, gan par dzimtu un saimju auglību un veselību. Un jo īpaši Māras klātbūtnes nozīme uzsvērta dzīves pārejas vai robežsituācijās.

Līdzīgi kā daudz kas Tradīcijā, arī Māras kults mūsu tautai ir bijis raksturīgs, vien, arī līdzīgi, kā daudz kas cits, mazliet piemirsts - gan ārējās darbībās, bet vēl jo vairāk tā saturs un simboliskā nozīme. Bet arvien vairāk Tradīcijas praktizētāji šīs senās zināšanas solīti pa solītim ritina atpakaļ savās iekšējās atmiņās caur ārējām darbībām meklēdami.

25.martā, kad kalendārā ir rakstīts vārds MĀRA, Katlakalna latviskās dzīvesziņas nodarbību ciklā mēs satiksimies ar Guntu Siliņu-Jasjukēviču, folkloras kopas GRODI dalībnieci, lai uzklausītu viņas pieredzi Māras svētku svētīšanā, Māras daudzināšanā. 

Kopā ar visiem būsim arī mēs, Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE.  

Seno amatu darbnīca Katlakalnā turpinās

11.februārī vēl reizi tiksimies ar meistari Madaru Briedi. Tie, kuŗi iesākuši un vēlēsies turpināt darboties vienas adatas pinuma tehnikā, turpinot apgūt vēl citus rakstus un priekšmetu darināšanas mākslu. Taču līdztekus šim būs iespēja iemācīties sašūt vīles senajās tehnikās, kā arī apšūt auduma malas vai iemācīties kādu vienkāršu un ikdienā noderīgu pīņu darināšanas veidu.

25.februāra Seno amatu darbnīcas tikšanās notiks sadarbībā ar Katlakalna bibliotēku – viņu omulīgajās telpās tiksimies ar praktizējošiem pirtniekiem, grāmatas ""Tauta, kas aicina pirtī Dievu" autoriem Aelitu Vildi-Batņu un Juri Batņu. Saruna par pirtīm un pirtošanos, par pirts tradīcijas dziļumu un pirts lomu mūsu veselības un labsajūtas uzlabošanā.

Sveču diena – Ziemas Māra

Senatnē katrā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Un senie pierakstīti ticējumi vēsta arī to, ka zīmīgo dienu gadā ir bijais vairākas, ne tikai astoņie lielie gadskārtu svētki vien, bet arī mazāki. Mūsdienās pamazām tiecamies šos senos ticējumus nest gaismā, piedzīvot atkal no jauna.

Sveču diena ir viena no tādām iezīmdienām. Mūsdienu kalendārā 2.februāris, bet tālākā senatnē tā varēja būt gan kāds piektvakars pirms Meteņiem vai varbūt otrais jaunmēness pēc Ziemassvētkiem - tā diena, kad jaunā Mēness sirpītis ieraugāms pie debesīm. Vai varbūt vēl kā citādi noteica senie jūtīgie ļaudis sveču liešanai piemērotāko laiku.

Sveču, Puteņu, Meteņa mēnesis

Sveču diena ir seni pagānu (dabas ticīgo) svētki, Ziemas vidus, viena no Māras dienām - Ziemas Māra. To dēvē arīdzan par Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Groninicu, Govju dienu. Savulaik tie bijuši lieli un jautri svētki, kad katrā ziņā vajadzēja gardi mieloties ar miežu biezputru, cūkas gaļu, dzert alu, ēst sarkanas ogas un daudz smieties. Visas šī izdarības nodrošināja labklājību, auglību, labu ražu un citu izdošanos visā nākamajā gadā. Lai gads būtu jautrs, labs, lai govīm daudz piena, lai sivēni aug žirgti un pats cilvēks būtu skaists un vesels - Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi.

Vispazīstamākais un izplatītākais Ziemas Māras nosaukums ir Sveču diena. Pēc mūsdienu kalendāra tos svēta 2.februārī. Šai dienai pateicoties arī visu mēnesi visbiežāk dēvē par Sveču mēnesi, bet daudzviet arīdzan par Puteņu mēnesi (un šai nosaukumā izpaužas Māras kā Vēja mātes darbošanās).

Uz celma, uz kura Svecainē nav sniega, esot pats Dieviņš sēdējis.

Nozīmīga Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Šai dienā lietās sveces deg gaiši un taupīgi, nedūmo. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne. Ja svece deg vienādi, bez sprakšķēšanas, tad gaidāms jauks laiks.

Šai laikā lietām svecēm piemīt īpašs spēks – tās pēcāk izmanto pirtīžās, lai atraisītos no mošķiem un nelabiem gariem, tās sargā no vētras, krusas, zibens un pērkona, kā arī mirēja dvēselei palīdz izgaismot ceļu pie Dieviņa. Sveču dienā jāsvēta vasarā salasītās zāles - ja saceļas kādreiz pērkons vai vētra, lai negaiss pāriet, Sveču dienā svētītās zāles jāmet ugunī.

Gaiši dega uguntiņa,

Meitu mātes istabā,

Sešu zaru svece dega

Sudrabiņa lukturī.

Bitīt, Dieva kalponīte, 

Dievam dara gaišumiņu, 

Pati sēd ozolā, 

Sveces deg baznīcā.

Visapkārt vasku sveces, 

Vidū klāts liepas galds, 

Dieviņš sveces dedzināja, 

Laimīt galdu apklājusi.

Tā kā 2.februāris dēvēts arī par Vēja dienu, ļaudis lūdz Vēja māti, lai saudzē sveces liesmu, lai nenopūs uguni. Šī iemesla dēļ šai dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja – lai labums neiznēsājas un neizkaisās vējā. Vēja dienā mājās nedrīkst klauvēties, trokšņot, lai vējš nenogāž jumtus. Nedrīkst nēsāt sienu un salmus, lai vējš vasarā sienu un labību neizputinātu, bet saudzētu.

Pūti, pūti Vēja māte, 

Stājies jele vakarā. 

Stājies jele vakarā, 

Valdi savas kalponītes.

Sveču diena ir saistīta ar dažādiem ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo pavasari un vasaru, kā arī ar ražu. Piemēram, apmākusies Sveču diena sola mākoņainu laiku arī Siena laikā saule nespīd, bet, ja saules ir kaut tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. 2.februāra dienā vēlams sniegs un putenis, jo tas sola siltu un lietainu vasaru, bet saulains un skaidrs laiks - sausu. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads.

Svarīgi zināt arīdzan to, ko mums katram pašam Sveču dienā darīt un ko nedarīt. Sveču dienas rītā bez saules jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz robežu - tad visi kukaiņi aiziet prom.

Tomēr ir lietas un darbi, ko Sveču dienā neiesaka darīt. Nedrīkst skaļus darbus strādāt, vārīt kāpostus, jo tas nedos labu kāpostu ražu. Nevajag sukāties – tad mati stāv stīvi un sveķojas kā sveces. Sveču diena ir arī viena no tām dienām, kuŗā neiesaka neko no meža nest mājās, jo tad mājā sanes visādus mošķus un čūskas, kam mājā nav īstā vieta.

Toties īsti laba diena Sveču diena esot priekš velēšanās.

Sveču dienu svinama ar svecēm un skaliem. 

Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā.

2.februāris ir arī Bišu diena un daudzi redzējumi dabā vērtē bišu dzīvi vasarā un bitenieku izdarības veltītas bišu labumam: ja Sveču diena ir apmākusies un nāk sniegs, tad bites daudz spieto un tām ir arī daudz medus. Biteniekiem Sveču dienā saules gaiss nepatika, bet apmācies un sniegpārslas gan, jo tad bites izdodoties. Tā kāds bitenieks dzied:

Labāk vilku ieraudzīju 

Nekā sauli atspīdam. 

Sveču dienā dravnieki dedzina āboliņu un ar tiem dūmiem kūpina bišu stropus, lai vasarā būtu daudz medus.

Un te vēl daži labi Ziemas Māras ticējumi:

* Ja Sveču diena ir skaidra un saulaina, tad būs vēl daudz sniega.

* Puteņi priekš Sveču dienas graudus kaisot, esot labs ražas gads gaidāms. Puteņi pēc Sveču dienas pelavas kaisot, neražas gads gaidāms.

* Sveču dienā sievietes linus sukā, lai gari lini aug.

*Ja Sveču dienā vāra biezu putru, kuras vidū bļodā iesprauž sveci, tad lini nekrīt veldrē.

*Kad Sveču dienā sniegs snieg, tad nākošā gadā būs pulka apiņu.

* Ja Sveču dienā ir daudz sniega, tad būs bagāta ogu un sēņu raža. Ja tiek saputinātas kupenas, tad būs auglīgs gads. Sveču dienā nevajag daudz strādāt, tad gads būs auglīgs.

* Ja Sveču dienā snieg daudz sniega, tanī gadā būs daudz ogu un sēņu. 

* Sveču dienā dara vīzes, lai vilkam acis aizdarītu, ka lai tas ganos neredzētu aitu ķert.