Rudens

Jau gandrīz nedēļa riņķī, bet manī vēl aizvien nerimst pacēlums no mūsu pēdējās kopā sanākšanas un rudens saulgriežu svētes.Tā deva spēku, deva prieku un laikam arī rozā brilles uzlika, jo, šodien veroties pa logu starp koši sārto mežvīteņu lapām, pat lietus lāses šķiet rozā.

Saulīte no mums atvadījās grezni un dāsni. Tā deva priecāties un arī darbus apdarīt.Tā ļāva dārzu noridāt un vēl pēdējo reizi saules pielietu jūras malu izbrist. Aizmināmies lielu gabalu pa jūras līkumu: nav saulīte brokastā, es jau biju jūrmalā, nav saulīte pusdienā, es jau jūras līkumā. 

Vēl visu nedēļas nogali saulītei atvadu dziesmas dziedāju un pretī saņēmu tik daudz siltuma!

Nu ir sajūta, ka vasara patiešām aizvadīta. Sajūta kā pēc lieliem, labiem godiem. Tāda kārtības un pabeigtības sajūta. Nu var mierīgi atsēst un sākt padomāt par Veļu laiku. Par to man vēl daudz kas izzināms, vaicājams un pētāms, saprašana vēl maza. Bet viss jau atnāk pie manis - ar laiku, agrāk vai vēlāk.

Ar nepacietību gaidu ceturtdienu, mūsu "saimes" dienu. Tā atkal piešaus krietnu prieka sauju manam mūžiņam!

Kristīne