Rudens zīmes - Saule Jumī, Rudenī
Rudens saule brien jūŗā tumšzilā,
Kalnā galā Uguns deg
Dūmi kāpj debesīs –
Tiem dzirksteles mirguļo līdz
Ar citiem satikties – ar citiem dūmiem, dzirksteļu spietiem un domu miglojumiem.
Sasildītas dziesmas, sasildīti vārdi, domas un ilgošanās.
Sasildītas, liesmās atmodinātas tāltālas atmiņas.
Gadsimtiem senas atmiņas... Un arvien dzīvas.
Saule iegriežas rudenī – tā esam raduši teikt par laiku, kad diena sarukusi īsāka par nakti. Un nakts vēl arvien aug. Nakts ir savas lielākās augšanas pusē. Mēs esam pusē – tai saules pusē, kas vēsta par tumsas laiku. Gada aplis zīmēs tiek allaž zīmēts tā, ka Pavasaŗa un Rudens kulminācijas brīžos saule ir līdzsvarā – gaismas un tumsas laiks ir līdzsvarā – uz vienu pašu nakti. Šobrīd, kad kalendārā rakstīts Miķeļa vārds, jau Rudens saulgrieži notikuši. Saule jau iegriezusies zemeslodes rudens pusē. Mēs varam vienīgi minēt vai varbūt nojaust, kālab Miķeļi svētami veselu nedēļu pēc Rudens Vienādībām. Tāpat kā to, kāpēc Pavasaŗa Māras ir vairākas dienas pēc Lielās dienas un Pērkona diena vairākas dienas pēc Vasaras Saulgriežiem. Daži stāsta, ka tas tālab, lai ienācēju reliģijas pielāgotu sentēvu ticējumiem. Varbūt. Jo gluži līdzīgi ir citās iekristītās zemēs. Arī tur senie svētki pārklāti ar jaunākajiem – vai nu tālab, lai „noārdītu” atmiņu, vai tālab, lai ļaudis pieradinātu pie citiem svētkiem vai vēl arī tālab, ka tie senie mēguši svētku svētīšanu pastiept gaŗumā un tad nu tie „jaunie” svētki iekrituši „seno” svētku nobeiguma dienā.
Varbūt, ka kāda daļa taisnības ir katrā no šiem viedokļiem. Kā vienmēr.
Mums Rudens laiks ir dižošanās un pateicības laiks – prieka laiks par izaugušo, iegūto, iemācīto, pieredzēto. Tās mūsdienu ne-lauku ļaužu ražas svētku izpausmes ir mazāk saistītas ar lauku darbiem. Jumja ķeršanu un daudzināšanu mēs vairāk pazīstam kā tradicionālu izpausmi, varbūt noskatītu, varbūt mazāk pašu reāli piedzīvotu rudzu vai linu laukā. Tomēr mēs gluži labi zinām, kāds Jumis izskatās, un to, kāda ir Jumja zīme. Un to, cik daudzveidīga un dažādi sazarota tā ir. Tās noliekušās vārpas, kas līdz Mārtiņiem turpinās ieritināties – Veļu laikam, Zemes Mārai cauri. Rudens aukstajām miglām cauri. Un Mārtiņos Māra būs saritinājusi vārpas pavisam cieši, saritinājusi zemi ziemas miegam, zemes noslēpumam.
Kalnā galā Uguns deg
Dūmi kāpj debesīs –
Tiem dzirksteles mirguļo līdz
Ar citiem satikties – ar citiem dūmiem, dzirksteļu spietiem un domu miglojumiem.
Sasildītas dziesmas, sasildīti vārdi, domas un ilgošanās.
Sasildītas, liesmās atmodinātas tāltālas atmiņas.
Gadsimtiem senas atmiņas... Un arvien dzīvas.
Saule iegriežas rudenī – tā esam raduši teikt par laiku, kad diena sarukusi īsāka par nakti. Un nakts vēl arvien aug. Nakts ir savas lielākās augšanas pusē. Mēs esam pusē – tai saules pusē, kas vēsta par tumsas laiku. Gada aplis zīmēs tiek allaž zīmēts tā, ka Pavasaŗa un Rudens kulminācijas brīžos saule ir līdzsvarā – gaismas un tumsas laiks ir līdzsvarā – uz vienu pašu nakti. Šobrīd, kad kalendārā rakstīts Miķeļa vārds, jau Rudens saulgrieži notikuši. Saule jau iegriezusies zemeslodes rudens pusē. Mēs varam vienīgi minēt vai varbūt nojaust, kālab Miķeļi svētami veselu nedēļu pēc Rudens Vienādībām. Tāpat kā to, kāpēc Pavasaŗa Māras ir vairākas dienas pēc Lielās dienas un Pērkona diena vairākas dienas pēc Vasaras Saulgriežiem. Daži stāsta, ka tas tālab, lai ienācēju reliģijas pielāgotu sentēvu ticējumiem. Varbūt. Jo gluži līdzīgi ir citās iekristītās zemēs. Arī tur senie svētki pārklāti ar jaunākajiem – vai nu tālab, lai „noārdītu” atmiņu, vai tālab, lai ļaudis pieradinātu pie citiem svētkiem vai vēl arī tālab, ka tie senie mēguši svētku svētīšanu pastiept gaŗumā un tad nu tie „jaunie” svētki iekrituši „seno” svētku nobeiguma dienā.
Varbūt, ka kāda daļa taisnības ir katrā no šiem viedokļiem. Kā vienmēr.
Mums Rudens laiks ir dižošanās un pateicības laiks – prieka laiks par izaugušo, iegūto, iemācīto, pieredzēto. Tās mūsdienu ne-lauku ļaužu ražas svētku izpausmes ir mazāk saistītas ar lauku darbiem. Jumja ķeršanu un daudzināšanu mēs vairāk pazīstam kā tradicionālu izpausmi, varbūt noskatītu, varbūt mazāk pašu reāli piedzīvotu rudzu vai linu laukā. Tomēr mēs gluži labi zinām, kāds Jumis izskatās, un to, kāda ir Jumja zīme. Un to, cik daudzveidīga un dažādi sazarota tā ir. Tās noliekušās vārpas, kas līdz Mārtiņiem turpinās ieritināties – Veļu laikam, Zemes Mārai cauri. Rudens aukstajām miglām cauri. Un Mārtiņos Māra būs saritinājusi vārpas pavisam cieši, saritinājusi zemi ziemas miegam, zemes noslēpumam.
Komentāri