Ugunsrituāls Staļģenē

21.jūnija vakarā Folkloras RĀMUPE dalībnieki piedalījās Dziesmu svētku ielīgošanā Staļģenē. Te bija sabraukušas vairākas Zemgales kopas.

Andris Žukovskis (Bišu Andris) uzrunājot pusnakts Ugunsrituāla līdzdalībniekus 21./22.jūnija naktī Staļģenē

Jāņu naktī Viņā Saulē notiek milzu pārmaiņas, tiek pārradīta un ar jaunu saturu piepildīta Pasaule:

Dieviņš smalki sadauzija sudrabiņa alus kannu;

Saules meitas salasija pa vienam gabalam,

Dieva dēli sastīpaja sudrabiņa stīpiņàm. (33768-0)

Tas atspoguļojas arī Šai Saulē, te pie mums: Jāņu naktī raganiņas pulcēties pulcējās. 

Tāpēc Jāņa pusnaktī parasti tiek rīkoti maģiski rituāli sevis, savas saimes un savas zemes aizsardzībai un stiprināšanai. Tas kļūst par visbūtiskāko Jāņu nakts rituālu. 

Staļģenē to darījām arī mēs - grupa Jelgavas dievturu. Pacentīšos to atspoguļot šajā ierakstā un klāt pieliktajās fotogrāfijās. Žēl, ka tas neļauj izjust skanisko. 

Vispirms sakralizējām rituāla telpu - ap savu centrālo nakts ugunskuru novelkot "trim kārtām zelta jostu", veicot trīs uguns apļus iededzām astoņas perifērās ugunis.

Parasti to dara ar astoņiem mazajiem ugunskuriem, kas kopā ar centrālo – galveno svētuguni – veido maģisko spēka skaitli DEVIŅI. Mums šoreiz mazos ugunskurus nāksies aizvietot ar lāpām.

Tas nav tikai skaists izdomājums - tieši tā, ar deviņiem ugunskuriem bija iekārtota baltu svētvieta Pleskavā. Par „treju kārtu zelta jostu” runā dainas. Vairums no mums zina maģiskā apļa spēku, to, kā pastiprinās tajā runātais vārds, domātā doma un emocijas, kā skan aplī dziedātā dziesma. 

Šis gaismas aplis un svētā uguns kļuva par mūsu Pasaules Centru. Tā pretstats ir Viņsaules centrs ko dainas sauc par „Vidū Jūras”. Jāņu nakts mistērijā „Vidū Jūras” ir tuvākajos lielajos ūdeņos. Mums tas bija Lielupē, kurp devāmies pēc piecām spēka dziesmām. Dziesmas - apmēram šāda tipa: "Skrej ragana šķērsu gaisu... Ozolam ir bieza miza, trim kārtāmi zelta josta. Cirta čūska dzēla bite - ne lapiņa nedrebēja... "

Pēc tam mēs iesaistījāmies šīs nakts lielajā kosmogoniskajā notikumā - nesām svēto uguni no Pasaules uz Viņsauli. Tā ir pretmetu saskare, kurā nāve tiekas ar dzīvību, uguns ar ūdeni, vīrišķā vertikāle šajā mistērijā satiekas ar sievišķo horizontāli. Tāpēc nav brīnums, ka šo rituālu vīriem ir jāveic kailiem. Ne kurš katrs plencis, kam ir pauti, drīkst piedalīties ugunsplosta laišanā. Šī ir svētdarbība, kura jānopelna. Drēbju nomešana simbolizē garīgu atsvabināšanos, bet pusnakts kailpelde ir fiziska attīrīšanās un emocionāla gatavošanās šamaniskajai papardes zieda iniciācijai. Tā ir kā solis priesterības virzienā. Zināmā mērā tā IR gatavošanās priesterībai. (To, ka papardes zieds ir saistīts ar visaugstākajām čakrām, nevis ar zemāko čakru seksualitāti, es domāju – vairums jau ir sapratuši.) Tātad, uguns plosts ir ievads papardes zieda meklējumos. Bet pašas zieda atskārsmes nav gūstamas kolektīvā mistērijā, tās jāsastop katram pašam, atbilstoši savai izaugsmei.

Foto: Reinis Fjodorovs

Ceļā uz "Viņu Sauli" ( uz "Vidū Jūras" ) līdz pašai Lielupes malai turpinājām pie Svētuguns iesākto dziesmu tematiku: "Tumsā teku vakarā, kas ar mani biedram nāca? Dieviņš man biedram nāca, Mēnestiņis gaišumam. Nebijos biedējams, ne ceļā traucējams: zināj' savu drošu sirdi kā aso zobentiņu!"

Plosta laišanai jau bija četras citas dziesmas ar apmēram šādu saturu: "Saules meita jūru brida, ne matiņus neredzēja, Dieva dēli gan redzēja, kur met jūra burbulīšus..."

Ar to Jāņu nakts vissvētākā daļa bija aizvadīta, atlika vairs gaidīt saules atgriešanos.

Liels paldies visiem, kuru līdzdalība un entuziasms ļāva šai skaistajai mistērijai piepildīties!