Ar spoku stāstiem

Foto: Edgars Juka

Kad Veļu laiks, īpašais senču pieminēšanas un mielošanas laiks izskan, jau vairākus gadus Džūkstes Pasaku muzejā, bijušajā Lancenieku skolā, notiek Spoku stāstu vakari.

Sabrauc tuvāki un tālāki, pazīstamāki un mazākzināmi stāstnieki no tuvienes un tālienes stāstīt Spoku stāstus. Te var klausīties pasakas, nostāstus, teikas un leģendas, ticamākus un neticamākus atgadījumus no dzīves, no draugu, kaimiņu un pašu piedzīvotā un pieredzētā. Lielākoties viss vijas ap spoku, kapsētu un dažādu mistisko būtņu un vietu tēmām. 

Mēs, rāmupietes, še Spoku stāstos piedalījāmies pirmo reizi un te ieradāmies kopā ar jau daudziem katlakalniešiem zināmo Doles salas stāstnieci Anitu Krūmiņu-Štikāni. Nu jā, un Rāmupi šai reizē pārstāvēju es, šī notikuma aprakstītāja, Gunta Saule un arī jau stāstniecības pasaulē kopš šīsvasaras iesaistījusies Anita Sovere. 

Foto: Edgars Juka

Pasaku muzejs mūs sagaidīja patiesi noslēpumaini saposies – gan tā telpas bija īpaši rotātas un postas, gan pašas muzeja darbinieces spokainos tēlos tinušās. Te mani sagaidīja dažlaba gaidīta un ļoti gaidīta un dažlaba pat negaidīta tikšanās. Un tomēr ļoti iepriecinoša un pārsteidzoša. Neiztrūsktošais Stāstnieku stāstnieks Guntis Pakalns bija kā ierasts visu stāstu pavedienu rokā turētājs un virzītājs. Un pie tiem pārsteigumiem piederējās Sēmes Pasaku ragana Ivita Kalnozola-Kalsere, kura te ielidoja izlūkot, kas tad nu šogad te būs sabraukuši un arī pat jaukus pārsteigumiem pilnus stāstus izstāstīt. 

Vidzemes stāstniekus pārstāvēja, kā viņi tika iedēvēti, Kāzu un bēru orķestris (jeb drīzāk tomēr duets) Aelita Punkstiņa no Ēveles un Valdis Meijers no Rūjienas. Kopā ar viņiem līdzīgu ceļa gabalu bija mērojusi un romantisku dvesmu skartus mistiskus notikumus stāstīt bija braukusi valmieriete Agita Lapsa, viņa arī Vidzemes stāstnieku kopienas rosinātāja un pati gauži laba stāstniece.

Foto: Edgars Juka

Stāstu pavediens, sācies ar Veļu laikam atbilstošu dziesmu, vijās spraigi un teju neapturami. Stāstu upe buzguļodama, brīžiem rimti plūsdama, brīžiem pāri akmeņiem lēkādama traucās arvien tuvāk pusnaktij. Mazie stāstnieki arī savos stāstos bija gluži aizrautīgi... - katrs gribēja nopelnīt īpašo “spokaino” čupačupu, ko varēja par izstāstītu stāstu dabūt balvā! 

Mazo šausmīgo stāstiņu meistars šai reizē bija Pauls Anšics, reiz, pirms daudziem gadiem Stāstnieku ķēniņš, nu izaudzis par nopietnu ķīmiķi. Bet stāstīšanas prieku un talantu nav zaudējis nu nemaz. Man bija īpašs prieks Paulu satikt vaigā un dzirdēt viņa stāstus, jo līdz šim par viņu bija tikai dzirdēts – KĀDS! stāstnieks ir Pauls. Un nelika vilties cerība – paties, Pauls IR diži labs stāstnieks arvien.

Pēcvakariņu stāstu laiks lēnītēm stāstīšanas priekā ievilka arī citus sabraukušos klausītājus, ne tikai bērnus. Bet mēs jau zinām to, ka stāstīšana ir lipīga lieta. Tikmēr klausies, klausies citu stāstus, kamēr pats sāc stāstīt. Tā arī šoreiz – pie stāstīšanas tika arī pašas Pasaku muzeja darbinieces ar īstiem kapeņu stāstiņiem, arī Katlakalna Anita, kas no Viļakas cēlusies, arī nule iepazītais stāstīšanas draugs Lauris, kurs stāstus klausījies arī Edinburgā un tapis aizrauts no tiem. 

Vēl stāstnieku pulkā ievilināts bija arī man kopš Ziemupes ma-DARU svētkiem zināmais jaunais dzīves mākslinieks Valters Vītols. Valteram līdzi bija spokaini mīļas sejas maskas, ko katrs varēja sev pielāgot un kas bēriem radīja īsteni dzīvu aizrautību.

Foto: Edgars Juka

Vēl kāda sirsnīga dziesma, vēl naksniņas ar tēju vai kafiju Pasaku muzeja omulīgajā virtuvē, piparkūkas, kas grib jau vēstīt, ka arī Ziemassvētki tuvojas visnotaļ straujiem soļiem. Vēl brīnumainā iespēja savām acīm skatīt Vidzemes stāstnieku projekta augļus – Kamišibai stāstu kastīti ar stāstāmajiem attēliem tajā, ko Pasaku muzejs no vidzemniekiem saņēma dāvinājumā. Tad jau šīsreizes Pasaku muzeja apciemojums un Spoku stāstu vakars bija izskanējis. Daži vēl palika uz īso muzeja nakts ekskursiju, bet mēs atsveicinājāmies no saimniekiem, rīkotājiem un citiem palicējiem devāmies mājup. Līdz citam gadam un līdz citiem stāstnieku sarīkojumiem citviet!

Arī es, šī visa aprakstītāja, Gunta Saule te biju, stāstu medu baudīju un dalījos savās medus karotēs.

Foto straume Edgara Jukas skatāma ŠEIT