Sērsnu mēnesis

Katlakalna Tradīciju kopā Meteņu mēnesi tikām vadījuši dažādi - gan Viesītē ar citiem kopā Maskās gājuši, gan no kalnu kalniem laidušies, gan dažs jūŗas malā Salacgrīvas Maskās pabijis... Un pēdējais Meteņa mēneša vakars Katlakalna Dzīvesziņas tikšanos ciklā, kur ne tikai Tradīciju kopas dalībnieki, bet arīdzan citi tradīcijās un Latviešu Tautas gudrībā ieinteresētie lasās kopā ikmēnesi, vēl ar skaļām bungu skaņām, kokļu, vijoles un citādu skandināmu instrumentu vadīts - izskandināts, aizskandināts prom, uz citu kalnu, uz citu, nākamu gadu.

Solvitas Lodiņas vadītā, Kokļu spēlei un sajūtai veltītā, vakarā bijām sabiruši aktīvu un enerģijas pārpilnu ļaužu pulciņš. Gan bērnu draiskās balsis un čala, gan pieaugušo gudrās runas un domas te vibrēja. Klausoties Solvitas pieredzes stāstus par to, kas viņai un arī mums citiem kokles ir un mācoties pašiem kokles spēli sajust - ieskandinot kokles stīgas kādam tas bija pirmais mirklis ceļā uz Kokles Dvēseli: skaists un neatkārtojams, un turpināms iedvesmots.

Vai atceraties dziesmu, ko mācījāmies:

Koklītes koklēja upītes malā,
Klip - klap-klap, klip - klap-klap
Upīte malā;
Tur mūsu māsiņas palagus velē ...

Un šai rītā ikkatrs - gan tie, kas Katlakalnā pabija, gan arī tie, kuŗi Meteņa pēdējo dienu citādi vadīja, - izgājis no mājas sajuta PAVASARA elpu - ir sācies Sērsnu mēnesis. Vējš pūš citādi, kā iepriekš un gaiss smaržo citādi, un putnu balsis skan citādi. Ir sācies cits rīts.

Itin viss ir šorīt cits - gaŗām Meteņu un Puteņu mēnesis, sāk pilnā sparā uzelpot Pavasra atmoda. Gaisma ar katru mirkli kļūst spilgtāka - sniegs mirdzina acīs un Saule smaida.