Sērsnu laiks

Sērsnu mēnesis – tagad mēs jau pasen to dēvējam par Martu, bet tā senais nosaukums ir gana daudzveidīgs un dažāds – tas saukts gan par baložu, gan strazdu mēnesi, mūsu brāļu tauta lietuvieši to dēvē vēl arvien par kovas - krauķu vai sējas vārnu mēnesi. Ir vispārzināms tas, ka krauķi ir vieni no pirmajiem pavasaŗa vēstnešiem – tie neziemo pie mums, bet mazliet vairāk uz dienvidiem, bet kad krauķi atlidojuši, klāt arī pavasaris. Tie ir gājputni, kuŗi pirmie atgriežas mājās pēc ziemas.

Vēl pirms gada sadalīšanas 12 mēnešos tagadējā Latvijas teritotorijā, un visticamā ne tiaki pie mums, gadu dalīja drīzak astoņos laikos. Šis, laiks pēc Meteņiem un Pelnu dienas, ir Sērsnu laiks. Un tas turpinās līdz Lielajai dienai, līdz brīdim, kad diena s gaŗums vienādosies ar nakts gaŗumu. Tāpēc arī jaunajā gada dalījumā marts visbiežāk saglabājis tieši Sērsnu mēneša nosaukumu.

Kas tad notiek dabā, kas notiek mums apkārt, kas notiek ar zvēriem mežā un ar mūsu mājdzīvniekiem? Koku saknes mostas. Sniegs un ledus kūst ne tikai no virspuses, no saules stariem, bet it kā arī no apakšas, no zemes dzīlēm – zeme mostas. Saules pakāpšanās arvien augstāk pie debesu jumola modina arī zemes dzīles – koku saknes pamazām sāk arvien dziļāk ieelpot zemes dzīvību. Ziemas miegā laidušies zvēri savas migās arvien vairāk sāk grozīties. Arī viņu ķermeņi atdzīvojas, asinis sāk pulsēt straujāk – mostas ne tikai pašu dzīvesspēks, bet arī vairošanās spēks. Jau februārī ligzdas vij krustknābji, arī kraukļi un citi agire peretaji noskata ligzdošanas vietas.

Un kas notiek ļaudīs, kas notiek lauku sētās? Iepērkam vai citādi gadajam sēklas, sākam domāt par stādiņu audzēšanu, sākam pārskatīt savu lauku darbarīkus – tie gluži parastie ikdienas darbi, bet ko tad jūtam sevī? Kas mostas un atjaunojas mūsos pavasarim nakot arvien tuvāk? Mūs ietekmē Saules pacelšanās arvien augstāk, mūs ietekmē arvien vairāk gaismas spozmes un siltuma. Kūstošais sniegs, - lai arī dažbrīd nomāc tas, kas notiek zem kājām un virs galvas, kad sniegs pārvēŗšas slapjdraņķī, tomēr dziļi sirdī jau zinam, ka tas nebūd ilgstoši. Pavasara nojausmas arvien iepriecina arī mūsu domu un prāta pasauli, to it kā neredzamo lauku, kas mūs ietveŗ.

Ja salīdzinām gada ritējumu ar diena gaitu – šis ir pirmausmas laiks, tumsa jau zudusi, parādās austošās Saules nojautas, tumsa pāraug pelēkumā... vel daži mirkļi un Saules tuvums būs gluži tepat. Rīts pirms mošanās, brīdis, kuŗā izejam no miega.

Pēc ziemas, pēc Meteņu izsvētīšanas arī Katlakalna folkloras kopa mostas no jauna - gluži līdzīgi kā viss dabā, - pamazām no jauna uzsūc senās tradīcijas dzīvības sulas. Un aug.