Mākslinieka Dzīvesziņa

tikšanās ar mākslinieku Jāzepu Pīgozni un viņa gimeni un draugiem Katlakalna tautas namā

Mākslinieka Dzīvesziņas pasākumā piektdienas, 2.marta vakarā Katlakalna Tautas namā bijām tādu ļaužu pulks sanākuši, kam tuva māksla, kam bērnības vai jaunības vai vēl citas atmiņas vijas ap Odumānu sādžā pirms vairāk kā septiņdesmit gadiem dzimušā gleznotāja, mākslas skolotāja un savulaik arī aktīva sabiedriskā darbinieka Jāzepa Pīgožņa vārdu. Daļa no mums esam bērnības gadus vadījuši arī ar J.Pīgožņa ilustrētajām bērnu grāmatiņām, auguši ar viņa ilustrātajiem Dainu krājumiņiem. J.Pīgoznis ir bijis arī viens no Mākslas dienu rīkotājiem, un Mākslas dienas savulaik, septiņdemitajos, astoņdesmitajos gados bija viens no svaiga gaisa malkiem Latvijas brīvības izsalkušajiem ļaudīm. Viņš strādājis gan par jauno mākslinieku skolotāju Mākslas akadēmijā, gan bijis viens no Mākslinieku Savienības vadošajiem darbiniekiem. Un, protams, arī gleznojis. Un ļoti daudz.

Šīsreizes Jāzepa Pīgožņa stāsts iesākās tālajā Odumānu sādžā, ar lauku darbiem, lauku dzīvi, lauku smaržu, rītiem un vakariem, un ar viņa bērnības mājas viedajiem ļaudīm. Ar vecmāmiņas gudrību un raito valodu, un dziesmu zināšanu, ar mātes rūpēm, Ar tēva stingro audzināšanu un prasmi atradināt mazo puiku no citu mantas ņemšanas un droši vien no citiem aplamiem soļiem ar'. Ar dzīves laikā iegūto gudrību neklausīties saldmēlītēs un prast turēt muti tad, kad tas nepieciešams. Ar to īpašo, mākslinieka liktens lēmējas „nejaušības” stāstu, kas mazo, zīmēšanā talantīgo puiku no tālajiem laukiem noveda līdz mācībām Rīgā, Rozentāla Mākslas skolā. Par mākslinieka sirdapziņu gleznot tādā dvēseles stāvoklī, lai gleznas skatītājiem spētu nest labas un gaišas sajūtas, - lai arī gleznojot, no sevis tiek dots tik daudz, ka atgūt gleznai atdoto ir iespējams tikai ar dziedāšanu.

Tie ir brīnišķie stāsti – visas Pīgožņu dzimtas stāsti par dzīvošanu folklorā, tradīcijā. Tad citādi nesanāk – tas, kas dzimtās ainavas un vides ielikts cilvēkā, ir nesams visu mūžu līdzi un liekams darbos, liekams tuvajos ļaudīs, bērnos, mazbērnos, skolniekos. Dzīvā tradīcijā ir uzaugšas arī Pīgožņu meitas Ieva un Laura, kļuvušas par mākslai, amatniecībai un skološanai tuvām.

Lai arī Ieva vēsta, ka nav māksliniece, tomēr amatniece un senvētures pētniece bez mākslinieka iztēles un radošuma spēka jau nesanāktu. Ieva izstudējusi norvēģu kultūru un seno tradīciju, būtu īpaši laba norvēģu seno zināšanu pētniece Latvijā, bet – viņai tik ļoti interesē latviskā tradīcija un senvēsture, ka nav laika un vēlmes sevi un savu laiku ziedot citai tautai. Gribas vien savai.

Laura ir māksliniece – savulaik tiekusies atšķirties no tēva gleznošanas manieres un tiekusies veidot pati savu mākslinieces ceļu. Tas izdevies, bet, tagad, pati sevi vērtējot, teic, - jā, ārēji jau tā ir atšķirīga glezniecība, bet iekšēji jau tepat vien ir, tēvam tuvumā. Lauras gleznu reprodukcijas lūkojamas un baudāmas šeit: http://www.manss.lv/pigozne.html

Arī mākslinieka dzīvesbiedre Leontīne ir mākslas cilvēks – tekstilmāksliniece, un abas meitas augot vairāk laika pavadījušas mātes rūpēs un uzmanībā, viņas darba tuvumā, starp kamoliem un dzijas krāsām un pavedieniem, un, kā Ieva teic, no viņas iemācījušās, ka ikvienu mezgliņu var izrisināt, lai cik ciešs tas savilcies.

Vēl jau tika iedziedāta viena no jaukajām Garās pupas dziesmām, un arī kāda no smalkajām sērdienīšu daudzināšanas dziesmām. Un kur tad vēl Niklāva „staigājošā” dziesma par labo dzīvošanu meža malā un par meža zvēriem, kas nāk talkā ar ne tik vieglajiem lauku mājas darbiem tikt galā.

Tā, bērnības, jaunības, gleznošanas, ceļošanas, un Latvijas mīļuma stāstus klausoties un ģimenes un dzimtas, un gleznu attēlus skatoties, laiks pagāja nemanot. Skaistais tikšanās vakars izskanējis. Un atgriešanās mājās pat caur drēgnajiem pavasaŗa mošanās vējiem likās tik silta un mīļa, - jo, un arī tā viena no Jāzepa Pīgožņa atziņām - Latvijas zeme un Latvijas klimats jau mums ir tik draudzīgs, cik vien draudzīga daba var būt kādai tautai. Un tad tādi nelieli vētras auri ir gluži kā draudzīgs uzsitiens uz pleca mundrumam vai rātna šūpuļdziesma.

Velgas Kūkumas šīs tikšanās fotostāstu variet skatīt šeit: http://parkulturu.lv/galerijas/362/foto

Paldies Velgai par fotoattēliem un Katlakalna bibliotēkas bibliotekārēm par grāmatu izstādes sarūpēšanu. Un arīdzan Katlakalna podniekiem no Svilpaunieku bazāra.

Ar mūsu šis reizes viesa Jāzepa Pīgožņa gleznām var tikties viņa meitas Ievas iekārtotajā e-dienaslapā http://jazepspigoznis.blogspot.com/ un droši vien arī gleznu izstādēs, vai varbūt kādā Latvijas pakalnā, viņam gleznojot vai vēl citur.

Bet mēs tiksimies Katlakalna Tautas namā citā Dzīvesziņas tikšanās vakarā – citmēness, ar citiem Dzīvesziņa zinātajiem par citu tēmu runāties un darboties.