Sulu mēnesis

Šķiet, nupat tik sācies pavasaris. Vēl kādam šķiet, ka tas vēl aiz kalniem - jo Latvijas zemi pārstaigā puteņi, auskti vēji, salti lieti, krusa un pērkona dārdi nelaikā.

Taču - Lielās dienas rīts svētīts, kļavu saulas dzertas, bērzu sulas tek pilnā sparā, Sulu mēneša jaunmēness jau pusē. Tas nekas, ka kalendārā lasām, - aprīlis nupat tik sācies. Saules iezīmētos gada ritus un gada norises dabā un ļaudīs atskaitot un vērojot mēs neskatāmies tajos kalendāros, pie kuŗiem mūsdienu kalendāru salicēji mūs pieradinājuši. Un būtībā tie ir tādi "vienošanās kalendāri", "sarunāti" - mēs esam sarunājuši, ka skaitīsim dienas un mēnešus šādi, bet tie nekā dabas norisēm neatbilst.

Bet mums ir pavasaris agrais pilnā sparā - koki grib dzīt pirmos agros lapu un ziedu pumpurus, ziedu un zāles asni spraucas no zemes, gājputni atgirežas. Lai arī mazliet saltuma ietramdītas, pabailīgi, tomēr skan jau vēlo vakaru meža strazdu dziesmas un kaiju klaigas, priecīgās zosu dūdas atgriežoties.

Ir stāsts (ticējums), ka 1.aprīlī stārķim jābūt jumtā (vai bija? vai kāds pamanīja?) Auksti... Vēl salst, bet upes iziet no krastiem un ledus kalni jūrā pamazām zūd. Lēnām, lēnām siltums nāk.

Jau it drīz varēsim ierotāt pavasari skanīgos pakalnos, ziedošos pumpuros...

Dzied, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēju...

Komentāri