Trīs krāsas un trīs Latvijas dārgumi

Kā par Muzeju nakti vēsta tās e-lapā:  //www.muzeju-nakts.lv/  Ar ilgu un cerību zilo krāsu 2012.gadā uzsākam Muzeju nakts trīs gadu ciklu, kas noslēgsies 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un kā Latvijas kultūras simbols tiks godināts dzintars.

Muzeju nakts ciklu veidos trīs krāsas un trīs Latvijas dārgumi - zilā jūra, zaļais mežs un sarkanais dzintars. Trīsgadu cikls tematiski iezīmēs dzintara tapšanas ceļu, vienojot jūru ar mežu un brīnumaino saules akmeni – dzintaru. Lai spētu saredzēt dzintara mirdzumu, ir jāpazīst priežu meža versmainā vasaras smarža, jūras viļņu draudīgās vērpetes un mūžīgās tālumu ilgas.

Katlakalna folkloras kopa arī jūs aicina uz Muzeju nakti pie Ķekavas Novadpēniecības muzeja (Doles Tautas nama, Rīgas iela 26), sestdien 19.maijā plkst. 20.00, kur mēs senās un jaunākās dziesmās izstāstīsim savu Baltijas jūŗas krastā mītošās tautas jūŗas, upju un ūdeņu stāstu.

Klāt ŪSIŅI

Klāt laiks, kad Saule ieiet vasarā, Dainās vēstīts par kumeļiem, kuŗi Sauli ved kalnā un arīdzan par tādiem, kas no jūriņas izpeldējuši, diži segloti zelta segliem un sudraba pavadām, un viss debess jumols ar savām zvaigznēm to gājumā atmirdz - tādi ir Saules vedēji kumeļi, kas zemes malu zin un jūŗas dziļumu pazīst, kas ziemā jūŗā peld, un vasarā zaļas birzis loka - un Ūsiņu laiks apliecina to brīdi Zemes ripojumā, kad zaļās birzs laiks pilnam iestājies, kad kumeļi ar savām sudraba pavadām un Sauli seglos ir no jūŗas laukā kāpuši un zemi pārstaigā, zālei zaļumu dāvādami un zemei auglību nesdami. Un vē ir stāsts par to, ka, ja tu vēlies līdzi Saules vedībās jāt, tad arī tev savs kumeļš tikpat grezni jāseglo un tad Saule un Mēness ir tie, kas tavam lūgumam paklausīs un tev dos gan tos zelta seglus, gan sudraba iemauktus, gan zvaigžņu pavadiņas - tik īpaši ir izstāstīts šis brīnumainais stāsts par mūsu sadarbību ar Visumu, ar zvaigzņu klaidu un Saules un Mēness ritējumu, par to, kā mēs Kosmosa ritmā iekļaudamies, ar savu dzīvību esam ar Visuma dzīvības ritmu vienā elpojumā.

Mums ir stāsti un atmiņas par to, kā savulaik latvju zemes pļavās deguši Ūsiņa daudzināšanas ugunskuri, kad pāri pavasaŗa zemei klājusies migla, tumsa un nakts un tajā zuduši kumeļi, un kā tie, tumsai un miglai zūdot, gaismas spirgtumā atkal atradušies. Un tad mēs varam domāt, ka mūsu Dainas ir tik vieds stāsts, pamācība un palīgs ar Visuma elpu saelpoties vienā un tādā saskaņā mēs varam sajusties laimoti.

Foto: Valdis Shleiners

Un tagad atkal - ir klāt laiks, kad vakaros sadzirdami Ūsiņa soļi, - viņš staigā un aprauga savus kumeļus un nes svētību to ganītājiem. Ūsiņa uguns ir uguns pļavā, un arī dievišķā uguns mūsu sirdī un apziņā. Arī to dzīvības liesmu sargā Ūsiņš, to pārstaigā Dieviņš - padomāsim, kas ir tie pieguļnieki mūsos, kas Ūsiņa uguni kur un tai ziedo, kas Ūsiņa uguns dzīvību līdzsargā. Un atceramies, ka kumeļš ir arī tas, kuŗš līdz mums nogādā Dieva spēku. Tāpēc mums svarīgi kumeļus daudzināt

Gunta Saule

Latviešu tradicionālā deja



Kopbilde (autors: Ernests Spīčs)

Dzīvesziņas sarīkojums, kas bija veltīts latviešu tradicionālajai tautas dejai norisa itin jaukā un pavasarīgā vakarā. Piektdienā, 13. aprīlī, kad debesis bija pavasarīgi veldzējoša lietus pilnas un dāsnas, liedamas maigās lietuslāses izsalkušajai zemei, mēs Katlakalna Tautas namā sanācām sadejot.

Un klausīties deju zinātāja Ernesta Spīča pieredzes stāstus, stāstīdami, Ernesta aicināti, paši savus, līdzi un kopādejodami, Rozītes kokles un dziedāšanas vesti.

Attēlu stāsts, Ķekavas Kultūras aģentūras fotogrāfes Velgas Kūkumas sarūpēts: tas skatāms šeit

Ziņa no Rīgas Apriņķa laikraksta

No www.aprinkis.lv: Agnesses Dzenes saruna ar Guntu Sauli un Valdi Celmu

Foto: J.Jasjukēvičs

Kad kalendārā tuvojas Lieldienas, svētki dabā ir jau garām, saka latvju rakstu zīmju pētnieks Valdis Celms.

Lielā diena bijusi pavasara iestāšanās dienā 21.martā, tomēr zinātāji saka – pielāgojoties dabas ritmam, pavasara sākšanos vēl var pagūt noķert.

V.Celms stāsta, ka Lielo dienu nosaka pēc saules gaitas, kad diena kļūst garāka par nakti. Parasti tas ir ap 20., 21. martu. "Tas ir astronomiski noteikts laiks. Pamats citām tradīcijām, kuras atzīst gaismas dievišķo būtību un ar gaismas atnākšanu saistītās pasaules atjaunošanās universālo būtību," skaidro V.Celms.

Viņš uzskata – tradīcijām, ko ierasts darīt kristīgās pasaules Lieldienās, piemīt lielāks spēks, ja tās veic pavasara saulgriežos. "Tad vienotība ar pasaules dievišķo būtību ir daudz lielāka. Tas ir apmēram, kā vakarā laikus ejot gulēt, no rīta varam moži un priecīgi celties, bet, ja nokavējam īsto brīdi, tad slikti guļam un visa nākamā diena – samocīta. Tāpat Lielo dienu nevajag palaist garām," skaidro V.Celms.

Pavasarim mosties ar saullēktu

Viena no Lielās dienas tradīcijām vēsta, ka līdz ar saullēktu mostas arī lācis un "tiem, kas noguļ saullēktu, lācis atdod savu miegu", skaidro Katlakalna folkloras kopas dalībniece un latviskās dzīvesziņas centra "Zaltis" valdes priekšsēdētāja Gunta Saule. Svarīgākā Lieldienu tradīciju esot tieši saullēkta sagaidīšana. "Tas nav kā Jāņos, kad visu nakti jābūt augšā. Lieldienās ir svarīgi piecelties pirms saullēkta un to sagaidīt," paskaidro folkloras kopas dalībniece.

Sulu mēnesis

Šķiet, nupat tik sācies pavasaris. Vēl kādam šķiet, ka tas vēl aiz kalniem - jo Latvijas zemi pārstaigā puteņi, auskti vēji, salti lieti, krusa un pērkona dārdi nelaikā.

Taču - Lielās dienas rīts svētīts, kļavu saulas dzertas, bērzu sulas tek pilnā sparā, Sulu mēneša jaunmēness jau pusē. Tas nekas, ka kalendārā lasām, - aprīlis nupat tik sācies. Saules iezīmētos gada ritus un gada norises dabā un ļaudīs atskaitot un vērojot mēs neskatāmies tajos kalendāros, pie kuŗiem mūsdienu kalendāru salicēji mūs pieradinājuši. Un būtībā tie ir tādi "vienošanās kalendāri", "sarunāti" - mēs esam sarunājuši, ka skaitīsim dienas un mēnešus šādi, bet tie nekā dabas norisēm neatbilst.

Bet mums ir pavasaris agrais pilnā sparā - koki grib dzīt pirmos agros lapu un ziedu pumpurus, ziedu un zāles asni spraucas no zemes, gājputni atgirežas. Lai arī mazliet saltuma ietramdītas, pabailīgi, tomēr skan jau vēlo vakaru meža strazdu dziesmas un kaiju klaigas, priecīgās zosu dūdas atgriežoties.

Ir stāsts (ticējums), ka 1.aprīlī stārķim jābūt jumtā (vai bija? vai kāds pamanīja?) Auksti... Vēl salst, bet upes iziet no krastiem un ledus kalni jūrā pamazām zūd. Lēnām, lēnām siltums nāk.

Jau it drīz varēsim ierotāt pavasari skanīgos pakalnos, ziedošos pumpuros...

Dzied, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēju...