Jaukā Vasaras skola Medus zemē


Augusta pirmās nedēļas nogale RĀMUPES kopai un draugiem pagāja jaukā, skanīgā un iedvesmojošā Notikumā. Sabraucam savā Otrajā Vasaras skolā Medņevā. RĀMUPES ļaudīm piepulcējās arīdzan citi - mūsu draugi un domubiedri gan no citām Rīgas kopām, gan reizumis no Liepājas.

Sadziedāšanās ar Medņevas kopu EGLE, - tas bija pirmā vakara svarīgais notikums. Medņevietes mūs uzņēma turpat Viduču pamatskolā, kuŗas saimnieces garšīgi gatavotās maltītes jau otro gadu baudījām ar gardu muti un kuŗas dienesta viesnīcā mitinājāmies. Dabūjām izklausīties un līdzidziedāt EGLES skaistākajām dziesmām.
 
Sestdienas rīts, kā naktī sācies ar Pērkona dārdiem, atausa lietains un raisīja ne mazumu pārdomas par iecerēm un to īstenošanos. Tomēr Lietus Māte atkāpās un savu ieceri - ar REKAVAS DZINTARU sadziedāt Stiglavas gravā mēs varējām īstenot - tad nu dažs labs esam ieņēmušies kādas no rekaviešu dziesmām samīļot un ar tām aplipt - vienu otru dziedājām ik pa laikam, pa Medņevas un Šķilbānu ceļiem ceļodami.
Ar rekoviešiem dziedot laiks tā aizskrēja, ka nokavējam gan pusdienas, gan maizes krāsnī šaušanu Vēršukalnā - par to dabūjām "mācību" no Vēŗšukalna muzeja vadītāja Alža Pušpura. Tomēr jaukā un darbīgā Vēršukalna baltmaizes cepēja Strupka Anna mūs sagaidīja ar tik mīļu smaidu:). Jā, Anna ne tikai dzied Viļakas Etnogrāfiskajā kopā ABRENĪTE, ko sastapsim un ar kuŗu sadziedāsim vēlāk vakarā, ne tikai auž, bet arī cep gardo un saldo Vēršukalna baltmaizi un dara vēl visādas labas lietas, kas iedvesmo un aizrauj citus tradīciju pētniekus un kopējus.
Vakariņu laiks pieskrēja gana aši - vēl pēc maizes baudīšanas tikām uzrausušies un palodājuši Vēršukalnā pašā - kopš pagājušā gada vasaras tas vēl vairāk savus dārgumus ieslēpis brikšņos un krūmājos - tomēr padziedāt gan vēl pamanījāmies ar cerību, ka reiz jau arī šis kalns modīsies.
Vakarā mūs ceļs veda no Medņevas uz otru pusi - uz Viļaku pie jau še reizumis piesauktās Viļakas Etnogrāfiskās kopas ABRENĪTE, kuŗas vadītāja Albīna Veina ar prieku tika atsaukusies mūsu vēlmei sadziedāt. Abrenīte bija pa dienu naski darbojusies kādus vedību vārtus posdama un nākamās dienas Kapusvētkiem gatavodamās. 
Sadziedāšanās ar ABRENĪTI izvērtās koša un aizrautīga un ar siltu cerību pirmās satikšanās mirkļus vairot un kopt arīdzan nākotnē. Mums jau no ABRENĪTES ko mācīties un viņiem atkal prieks par mūsu dziedātprieku.
Svētdiena kā šīgada Vasaras skolas skolas pēdējā diena, jau bija iecerēta kā ceļošanas un dabas un pastaigu baudīšanas diena: vispirms pabijām Balkanu kalnu parkā, kur gan mums nācās vēl atgriezties, tad mājupceļā vēl tikām iegriezušies Puncuļevas pilskalnā, kuŗs mūs ne mazumu savaldzināja un uzrausties skaistos skatus atveŗošajā Jentes pilskalnā, kas gan kartē tiek dēvēts par Rogu kaŗa kapu pilskalnu pēc kādiem še savulaiks atrastajiem kaŗavīru apbedījuiem, bet vietējais, pāri ceam mītošais virs, pilskalna kaimiņš to sauca vārdā - par Jentes pilskalnu. Savulaik kalnā tikušas kurtas jāņuugunis un tajā augusī priede tikusi no zibens nonesta. Kalna galā iespaids, ka tajā valdošās ir uguns enerģijas - par āderu klātbūtni vēstīja Valdis, kas kaut ko no tām jūtot un uguns klātbūtni liecina arī, manuprāt, ugunis mīlošie augi, kas kalna kauprē saauguši.
Tuvojoties vakaram un Rīgai vēl iegriezāmies Vogulu Ceplīšu sētā - tikām redzējuši kā Jāņa Vogula rokās māla pika 5 minūtēs pārtop traukā, kas tiks vēl apžāvēta un tad kopā ar citiem sagatavotajiem traukiem  sakārtotas plauktos gaidīs cepļa kurināšanu un tad arī varbūt tiks pie glazēšanas un vēl pēc tam, uguns liesmu apglāstīts, iegūs to brīnumaino mirdzumu, ko mālam dod uguns gatavība.

Tad, lūk, bija mūsu nedēļas nogale Latgalē - skaista, bagātīgu notikumu un iedvesmu nākamībai pilna nedēļas nogale. Un it visi mūsu draudzīgajā pulciņā par to ir droši pārliecināti.

Bilžu albums aplūkojams šeit

Foto un stāsti - Gunta Saule

Komentāri