Mīļās Māras svētki Bitēs

Mīļā Māra maizi cepa
Uz deviņi liepu lapu;
Dod, Māriņa, tās maizītes,
Lai nevīta man sirsniņa.

Klāt Lielās Māras svētīšnas laiks, laiks, kad īpaši daudzināma Māra. Ar uguns kuršanu, ar graudu un izaugušās ražas daudzināšanu. Ar pateicību Mārai, ar pateicību ne viemēr ārēji redzamajām dabas būtnēm, kas mīt it visur mums apkārt - mežos, pļavās, tīrumos. It visa pasaule ir Māras bērnu pasaule. Mēs jūtam ik mirklī Māras klātbūtni un gādību par mūsu dzīvēm, par mūsu ikdienu.

Lai Māru daudzinātu, Rāmupes ļaudis brauca ciemos - mīļos ciemos uz pārnovadu - uz Svētes pagastu Jelgavas pievārtē Svētes upes līkumotajos krastos. Svētes pagasta Bites ir viedu ļaužu mājas, kur gadskārtu svētki tiek svētīti un svarīgie punkti laika ritējumā gadskārtu aplī tiek iezīmēti ar svētkiem, ar svētuguņu iekuršanu, sadziedāšanu un saskanīgu kopābūšanu.

Šai reizē Bišu saimnieks Andris Žukovskis atklāja divas īpašas zīmes savā sētā. Viena no tām - Māras Krupītis - izteiksmīgs akmens, pašas Māras radīts, Andra vien vietā nolikts.

Otra ir Andra vairākus gadus darināta zīme - cirvis akmenī. To atklājām ar vienu no mūs spēka dziesmām - Dzelzīm dzimu.

Kad zīmes, savas vietas atradušas un vēlību mums devušas, mūsu labdomas un dziesmu vēlējumus un piesaukumu saņēmušas, laiks kurt Māras uguni. Vieta, kas Bitēs parasri ir ikdienas pavarda vieta ša reizē bij košām ziedu vijām izroāta - jā, Māra ir arīdzan laiks, kad daudzinām un pateicamies mūsu ikdienas llietām. Tālab šāda doma- ikdienas pavarda vietu rotāt un tajā Māras svētuguni kurt, ir tik koša un zīmīga. Mārai ziedojam maizi un pienu, - simboliskās Māras dzīvības vielas par vasaras ražas devumu, par nākamību, jo Vasaras Māras ir vien pirmie ražas svētki, kad Dievs pirmo aukstuma akmeni met upē.

Mārās jau ļoti sākam daudzināt un piesaukt saulrietu - diena rūk mazumā gana strauji - Saulītes ceļš debesu jumā mums arvien mazāk tiek redzams, tāpēc mums jāstiprina gan pašiem sevi, gan Sauīti pašu. Rudens ar Divejādi saule tek  mūs aicina savas dzīves pārdomāt, kļūstma jo dienas, jo filosofiskāki un apcerīgāki. Arī mēs paši arvien vairāk pavēŗšamies ar skatu paši sevī, ar dzīlēs, ar domu uz mazāk ārēji redzamo, uz nojaušamo.

Dziesmu vija vijas no Andra un Anitas un jelgavniekiem un svēteniešiem uz rāmupiešiem, tad iemirdzinās pie vēl citas puses viesiem - talseniekiem. Jā, esam taču raibs pulciņš - katrs ar savu dziesmu un zināšanu pūru, katrs ar savu Tradīciju. tik bāgātināmies viens no otra.

Un jo īpaši mani iepriecināja ziņa, ka nu kopa ir arī Svētes pagastā - tā Jelgavas Dimzēna "skolu" guvusī svēteniete Anita Jansone un viņas vadītā kopa ar dižo nosaukumu "Dātava" (nezinātājam sacīšu, ka šis vārds nozīmē "dāvana, velte" un ir no tiem baltu cilmes vārdiem, ko esam mazliet piemirsuši).

Māras Goda mielasts un svētku turpinājums jau notika Bišu saimes istabā pie gaŗā saimes galda, kuŗā likts siers, maize, dzīvais kvass - tās īpašās Māras veltes. Ar iedziedātu svētību mielastam, - Met, Dieviņi zelta krustu pār šo visu istabiņu...

Saviesīgas sarunas, pa dziesmai no pašu satītajiem dziesmu kamoliem... tā jauki un skanīgi Mārās līdz pietuvojās laiks mūsu "ceļa dziesmai" un droša ceļa vēlējumiem gan mums pašiem šai vakarā mājup, gan allažiņ it visos mūsu ceļos.

Ar gaišuma un labuma vēlējumiem!

Ieskatu Dižmārās BITĒS var gūt Laimas Landmanes un Guntas Saules attēlu albumos