Gaidām Lielo dienu
Pa sētmaļu sētmaļiem, šūvo.
Saule spīd arvien spožāk un siltāk. Sniega kārta rūk rukumā ir plēnē siltajos gaisa viļņos. Dienas gaŗums tik tuvu jau pietuvojies tam mirklim, kad dienas iestiepsies gaŗāka par nakti. Vēl dažu dienu sals grib kniebt vaigos, vēl kādu brīdi būs nakts spēks lielāks par dienu, bet gluži drīz jau sāks skanēt šūpoļu licēju balsis to labāko šūpoļu kāršanas vietu meklējot. Jau vistas tiks pierunātas uz krāsošanai iederīgāko olu dēšanu. No dziļajiem plauktiem tiks izvilktas sīpolu mizas, - sārtās un dzeltenās, tiks piemeklētas arī sūnas un putraimu graudi, pārmeklētas tējas turzītes un kas tik vēl ne, lai atrastu olu krāsošanai piemērotāko un noderīgako materiālu, ar ko skaistāko krāsu un raibumu uz olām dabūtu.
Tik daudz to izdarību, kas Lielās dienas rītā pirms saules jaiespēj, ka jāmostas vēl gluži tumsā - gan putni jādzen, gan raganam un citiem dabas gariem mutes jāaizsien - tas tālab, lai mēs viens otram lieki netraucētu, katrs savā pasaulē dzīvodamies. Tad Saules lēkts ar dziesmām jāsagaida, uguns jākur un olas jāripina, jākar un jārotā Lielās dienas šūpoles, jāšūpo un jāšūpojas uz nebēdu, un jādzied cik vien skanīgi rīta agrumā balss ļauj.
Tā agrā mošanās Lieldienu rītā tālab, lai lācis mozdamies gulētājiem savu miegu neatdod, - tad dabūs visu vasaru miegoties. Saulīte jādaudzina jo krietni, lai tā laba visu vasaru un jāšūpojas lai odi nekož un telītes labi brangas aug. Ta nu uz to visu pamazam vien gatavojamies.
Un mūsu pulks jau arī citiem, kam skaisto Lielās dienas tradīciju un citus svētkus gribas iemācīties un piedzīvot, ir atvērts. Ik ceturtdienu pusseptiņos vakarā tiekamies Katlakalna Tautas namā un jau no sešiem nāk tie, kam interesē kokles un citu tradicionālo mūzikas instrumentu spēles mācīšanās.
Komentāri