Lielās dienas saullēkts nosvētīts

Agri lēca saulīte 
Lieldienas rītā,
Pats Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti...

Pavasaŗa - Lielās dienas saullēkta gaidīšana ir ikgadu nozīmīgs notikums. Kā katros svētkos, to gaidīšanas prieks ir neatsveŗams, vakara bažas par pamošanos un rītā celšanās pārliecību, bet gulēt nevar: kas Lielās dienas saullēktu noguļ, tas visu vasaru nevarēs no gulēšanas atgūties, jo lācis no ziemas miega celdamies tam būs savu miegu atdevis.
Daži katlakalnieši bij' vairākus Lielās dienas saullēktus piedzīvojuši - i svētdienas rītu, i otrdienas spožo sauli gaidījuši un daudzinājuši, i trešdienā, kur uz kopīgu saules gaidīšanu un daudzināšanu bija aicinājuši Rīgas Grodi. Tā nu ar' bij - kā jau vairākus gadus ierasts, vēl pirms saules maliņa no debesu apvāršņa sāka vērties sanācām Arkādijas apaļajā kalniņā un saule uzmirdzēja - lai arī pēc mirkļa ieslēpās mākoņu vālos, tomēr iznāca sasveicināties ar saviem gaidītajiem un apdziedātajiem.
Turpat Mārupītē mazgātām mutēm, turpat sarkanogas ēduši un saldo vīnu dzēruši devāmies šautriņas mest un putnus dzīt ar skanīgo "šūvo, šūvo" un "raganām" mutes aizsiet ar sarkaniem dzīvības dzīpariem. Tupat, pērnajā vietiņā arī šūpoles kārām un šūpojuši un izšūpoti tikām. Turpat vēl kādu danci izrotājām. Lielā diena godam svētīta un daudzināta mūs ieved dienas darbos un ritmos.
Lai zālīte zaļojās! Virbõ! Virbõ!
Teksts un Fotoalbums Gunta Saule

Komentāri