Ogres Artavu sudrabotajos sveikt

Ogres folkloras kopu ARTAVA pazīstam jau krietnus gadus. Ir noskaidrots, ka Katlkalnā viņas ciemojušās jau tad, kad mūsu te vēl nebija. Mēs, RĀMUPE, ar artavietēm esam sākuši draudzēties jau pirms kādiem pieciem gadiem, kad kādā skaistā maija nogales svētdienā, viņu aicināti, Lazdukalnā kopā svinējām Ceriņu ziedēšanas laiku. Toreiz tie bija svētki ar tādu kā Vasarassvētku noskaņu. ARTAVA mums ir kā radi.

Šogad ARTAVAI 25. Tās nodēvētas jau par sudraba svinībām. Un to sākums notika kopas sirds un dvēseles un ilggadējās dalībnieces, Benitas Špakovskas ģimenes iekārtotā un pašvaldības atbalstītā parkā Ogres Lazdukalnā, ko daudzi sirsnīgi dēvē par Špakovsku parku. Šoreiz te sapulcējušies kopas draugi no dažādām Latvijas vietām – latgaļu kopas no Rogovkas un Vecvārvakavas, kurzemnieki - no Rucavas un Puzes, zemgalieši no Vecumniekiem, Pļaviņām, Tomes un Katlakalna, kā arī rīdzinieki un, protams, vietējie ogrēnieši. Viss sākās ar satikšanos pie saimes ugunskura, pie kopā baudītas siltas tējas un pīrādziņiem, kas te ļoti iederējās, jo diena, lai arī saulaina, tomēr rudenīgi vēsa un spirdzinoša.

Rudenāju, sadraudzības un stiprināšanās ugunsrituāls, pašas Benitas Špakovskas vadīts, notika vienā no Ogres Lazdukalna svētvietām, saulainā pakalnītē. Tas bija pateicības, draudzības un sadarbības apliecinājums, kurā katra atbraukusī kopa nāca ar savu vēlējumu, vēstījumu un stiprinājuma vārdiem gaviļniecēm un visiem ļaudīm Latvijā. Tad ceļš gar Sirdsakmeni, kurā katrs varēja ielikt savu klusāko sirds vēlēšanos.

Pēc tam devāmies uz Ogres kultūras centru, kur notika svinību turpinājums – ar gaviļnieču stāstiem un dziesmām. ar apdāvināšanu, košu sadziedāšanu, sadejošanu. Laiks jauko draugu pulkā paskrēja nemanot. Laukā gaisma ātri izmijās ar tumsu un pienāca atsveicināšanās brīdis. Bet domāju, ka visi no šiem svētkiem aizbraucām ogrēniešu un viens otra sirds siltumā sasildīti un iepriecināti. Vienojāmies domā, ka šī bija ļoti jauka dzimšanas dienas ballīte un atziņā, ka arī Ogre ir vieta, kur atgriezties un atkal satikties – jo arī šai reizē daudz stāstu par Lazdukalna parku un daudz dziesmu un mūžu stāstu palika neizstāstīti. Uz tikšanos, mīļās ARTAVAS!